K.G.Junga priekšstati par psihi un psihiskām parādībām

Analītiskās psiholoģijas pamatlicējs Karls Gustavs Jungs (1875 –1961) dzimis Šveicē, nelielā pilsētiņā Kesvilā pie Bodenezera garīdznieka ģimenē. Junga tēvs bija protestantu mācītājs baznīcā, cilvēks ar plašām interesēm. Interesējās ne tikai par teoloģiju, bet arī par kultūru, mākslu, it īpaši par klasisko kultūru. Šīs intereses vēlāk no tēva pārņēma arī Jungs.Vectēvs arī Karls Gustavs ir bijis ārsts, kas nodarbojās ar psihiatriju. Viņam bija interese par filosofiju, mākslu, dzeju. Junga vecmāmiņa no mātes puses interesējās par parapsiholoģiju, okultismu, garu izsaukšanu, un uzskatīja, ka viņai piemīt gaišreģes spējas. Bērnībā Jungs bija ļoti noslēgts, ierāvies sevī. Viņš dzīvoja savā iztēles pasaulē, viņam bija maz rotaļu draugu , domubiedru. Viņš mīlēja viens pavadīt laiku, atrauti no pārējiem, analizējot to, kas notiek viņā pašā, savus pārdzīvojumus, savus iespaidus. Viņš daudz prāto par cilvēka būtību un sūtību, tā iekšējo un ārējo dzīvi, pakāpeniski piešķirot iekšējai dzīvei galveno lomu. Šādas pašanalīzes rezultātā Jungam rodas interese par psiholoģiju, bet tā kā 19.gadsimta beigās psiholoģija kā specialitāte, profesionāla nozare nepastāvēja, tas bija tikai priekšmets, ko mācīja universitātē, Jungs izvēlējās psihiatriju kā vistuvāko specialitāti psiholoģijai. Viņš sāka studēt medicīnu un specializējās psihiatrijā. Viņa izpratnē psihiatrija ir nozare, kas ļauj izzināt dabiskā un kulturālā, naturālā un vēsturiskā , materiālā un garīgā mijiedarbību cilvēka dzīvē un attīstībā. Jungam jau no pusaudža gadiem un universitātes studijām bija izteikta humanitāra ievirze. Viņš bija ideālists. Jungu vairāk interesēja tas, kas nav ar aci saredzams, kas nav taustāms, kas nav satverams