SECINĀJUMI
Pasaules IKT tehnoloģijām attīstoties, pieaug arī tādu personu un organizāciju skaits, kas vēlas no tā netaisnīgi gūt labumu, tādēļ pakļauj lielu daļu iedzīvotājus, uzņēmumus un valstis kiberuzbrukuma riskam. Kiberdrošība, tātad, ir kibertelpas nodrošināšana tādā kvalitātē, lai tā spētu aizsargāt trīs fundamentālus pīlārus, t.i. Pieejamību, konfidencialitāti un godīgumu, un ceturto – elastīgumu. Pirmie trīs ir nozīmīgi Cilvēktiesību aizsargāšanai (datu konfidencialitāte, privātums utt.), savukārt elastīgums attiecas konkrēti uz kiberdrošības sistēmas spēju aizsargāties pret visāda veida draudiem ar visāda veida metodēm.
Šādas drošības izveide ir sarežģīta, jo ir ļoti grūti paredzēt iespējamos uzbrukumus tā iemesla dēļ, ka kibertelpa, lai arī politiskā ziņā atkarīga no teritorijas, nav atkarīga no fiziskiem likumiem, tātad uzbrukums var tikt raidīts visa veida ģeogrāfiskos attālumos gaismas ātrumā un uz vairākiem mērķiem vienlaicīgi, turklāt primāri skarot citus datorus, nevis galvenā mērķa datoru. Tā pat arī problēmas sagādā uzbrukuma, nodarītā kaitējuma u.c. definīcijas, bez kurām nevar skaidri noformulēt kiberdrošības pamatus. Rezultātā var tikt veikta tikai preventīva darbība.
Eiropas Savienība 2013. gadā ir izveidojusi kiberdrošības stratēģiju, kas pamatā paredz visu ES dalībvalstu iesaisti un komunikāciju lai dalītos ar pieredzi un stratēģijām, drošības minimumu, kas jāizpilda katrai valstij un citu ES institūciju un līdzekļu iesaisti, lai nodrošinātu kiberdrošību un Cilvēktiesību aizstāvību arī kibertelpā.
…
