Attīstoties informāciju tehnoloģijām arī noziegumu skaits izmantojot šīs tehnoloģijas. Šie noziegumi traucē ikdienu gan parastiem interneta lietotājiem, gan pasaules izmēra kompānijām. Lielākā daļa šo noziegumu paliek neatklāti, bet liela daļa atklāto kibernoziegumu ir atklāti pavisam nejauši. Mag. iur. Uldis Ķinis, Kuldīgas rajona tiesas priekšsēdētājs, Eiropas Padomes Kibernoziegumu komitejas eksperts, Ministru kabineta noteikumu "Par informācijas sistēmu drošību" darba grupas vadītājs, un vairāku grāmatu autors, saka sekojošo:
“Pašlaik pasaulē nenotiek neviens tiesību jautājumiem veltīts forums, kur nebūtu spriests par interneta lietojuma rezultātā radušamies sekām. Interneta radītā informācijas telpa, kas nepazīst ģeogrāfiskās un juridiskās robežas, aizvien vairāk ielaužas jebkuras valsts ekonomikā un politikā. Izņēmums nav arī Latvija.
Latvijas mērķis ir ceļš uz informatīvu sabiedrību. Tas nozīmē ka, uzlabojoties sakaru kvalitātei un, protams sabiedrības vispārējam labklājības līmenim, globālais medijs – internets ienāks ikvienā Latvijas ģimenē, darba vietā un skolā.”
Tas nenoliedzami dod pozitīvu efektu visā sabiedrības attīstībā, tomēr katrs progress kā atgriezenisko saiti nes sev līdzi arī slikto. Kā uzsver vairāki ASV informācijas tehnoloģiju tiesību zinātnieki, ar katru gadu, palielinoties interneta lietotāju skaitam pasaulē, ģeometriskā progresijā pieaug arī to personu skaits, kas rada draudus valstu drošībai, privātās personas dzīves neaizskaramībai, biznesa kontaktu drošībai utt. Kiberzagļi, kaitīgi "urķi" (hacker), „lauzēji” (cracker), izspiedēji un citi, kas grupās vai individuāli nodarbojas ar informācijas manipulācijām vai tās iznīcināšanu, rada milzīgus draudus un zaudējumus elektroniskā tirgus telpā. Pēc U.Ķiņa vārdiem, „noziegumi, kas izdarīti (on–line) tiešsaistes režīmā, ir visbīstamākie noziegumi visā pasaulē.”
1.TERMINI UN DEFINĪCIJAS
Pasaulē arvien lielāku lomu sāk spēlēt tā saucamās augstās tehnoloģijas un starp tām datortehnoloģija un telekomunikācijas. Ja dators pats par sevi sevišķas briesmas nerada tad apvienojot to ar telekomunikāciju tehnoloģiju paverās pavisam cita aina. Tāpēc arī izdalot šos noziegumus likumu sastādīšanai un citām vajadzībām, izdala terminus „kibernoziegums” un „datornoziegums”. Kibernoziegums (cybercrime) - noziegums datortīklos - ir datornoziegums, kas tiek izdarīts kibertelpā. Kibernoziegumus mēdz saukt arī par „high-tech crimes” (termins, ko lieto Japānā) - augsto tehnoloģiju noziegumiem, un „netcrimes” (Ziemeļamerikā lietots termins) - ar datortīkliem saistītajiem noziegumiem.
Taču pasaules tiesību praksē nav saskaņotas kibertelpas (Elektroniskā telpa jeb kibernētiskā telpa, „cyberspace”) definīcijas, ir tikai dažādi mēģinājumi to definēt. Es izvēlējos definīciju, kuru savā grāmatā “Informācijas un komunikācijas tiesības” izmanto Uldis Ķinis: “Kibertelpu var definēt kā virtuālu telpu, kas pastāv tīklā savienotas elektroniskas ierīces ekrāna otrā pusē,
mijiedarbībā ar citām datorsistēmām vai datortīkliem on-line režīmā savienojumā ar ārējiem
datortīkliem un komunikācijām, tostarp Internet. Kibertelpa lādz ar tās dažādajām
mijiedarbības atrašanās vietām ir uzskatāma par visuresošu, kamēr tiesības un regulācijas
parasti ir teritoriālas.” No tā izriet tas, ka kibertelpa ir tā, kas nosaka kibernoziegumu starptautisko raksturu. Kibertelpa ir visur un tajā nepastāv robežas. Tā piemēram, godu un cieņu aizskarošs materiāls par kādu personu vai uzņēmumu Latvijā, kas ielādēts Internetā, ir pieejams visai pasaulei. Atbilstoši starptautisko publisko tiesību principam, ka noziedzīgs nodarījums var būt pakļauts tās valsts jurisdikcijai, kurā jūtamas tā sekas, rodas situācija, ka ikviens Interneta lietotājs ir pakļauts visu pasaules valstu jurisdikcijai.
Elektroniskā telpa jeb kibernētiskā telpa (cyberspace) nevar veidoties viena datora iekšienē, ja tas nav savienots ar citiem datortīkliem un telekomunikācijām. Tam nav obligāti jābūt interneta tīklam. Kibertelpa rodas mijiedarbības procesā. Šo mijiedarbību nodrošina tiešsaistes (on–line) pieslēgums.…
