Kino - viena no jaunākajām un tajā pašā laikā viena no populārākajām mākslām. Tās vēsture, salīdzinot ar tūkstošgadīgu mūzikas, mākslas vai teātra vēsturi, ir īsa. Taču miljoniem skatītāju katru dienu piepilda kinoteātru zāles, un vēl vairāk cilvēku skatās filmas televīzijā. Kino ir spēcīga ietekme uz jauniešu sirdīm un prātiem. Protams, ka tā ir piesaistījusi sociologu, estētiķu, mākslas zinātnieku, kultūras teorētiķu uzmanību.
Kino radās kā sintētiska māksla: tas apvienoja sevī citu mākslu, tajā skaitā literatūras mākslinieciskos izteiksmes līdzekļus un pieredzi. Tēlotājmāksla, īpaši glezniecība, literatūra, mūzika, arhitektūra, teātra pieredze tomēr nepadarīja kino par kādu īpašu, ”pāri stāvošu” mākslu: kino neko neuzspieda, neaizvietoja, tikai papildināja zināmo, tradicionālo mākslu rindu.
Kino par mākslu pārvērtās strauji, taču tā nebija viegla “piedzimšana”. Kino valodu meklēja un pilnveidoja desmitiem, neilgi pēc tam pat simtiem kinomeistaru visā pasaulē.
Skatoties filmu, zinām, ka viss, ko redzam uz ekrāna, ir tikai attēls. Tomēr uztveram to kā realitāti, dzīvojam līdzi varoņiem. Pirmie skatītāji dažkārt slēpjas zem krēsliem vai vismaz aizvēra acis, kad viņiem šķita, ka no ekrāna viņiem virsū brauc vilciens. Pirmatnējo tautu skatītāji, pirmoreiz sastopoties ar kino, nereti gāja aiz ekrāna meklēt uz tā redzamos cilvēkus un lietas un bija pārsteigti, neko neatraduši. Tik liels bija un arī šodien ir ekrāna attēla realitātes efekts.
Ticamības pamatā ir attēla fotogrāfiskā precizitāte. Cilvēki un lietas, gaisma un ēnas, tālumā sajuta – viss kā dzīvē. Taču galvenais ir kustība, ko fiksējusi kinokamera, kas it kā kļuvusi par skatītāja acīm. Rodas sajūta, ka paši visur esam klāt. Tas ir kino iedarbības spēka avots.
Šajā darbā mēs gribētu pastāstīt par kinematogrāfijas attīstības vēsturi, par pazīstamākajiem kino zvaigznēm, par kino vēsturi Latvijā un arī par kino nākotnes attīstību.…
