5. Korektīvais klasvadības aspekts
Situācijas piemērs. Rit stunda, un es stāstu skolēniem par citāta iesaistīšanu tekstā. Domādama, ka Ievas telefonu nevar pamanīt aiz viņas penāļa, Ieva aizrautīgi skatās mobilajā tālrunī. Es uzrunāju Ievu vārdā, uzturu acu kontaktu un aicinu viņu pievērsties stundai un ielikt telefonu somā. Ieva aizbloķē telefonu, taču to nenoņem no galda, it kā pievēršas stundai, taču pēc minūtēm piecām atkal sāk sparīgi bakstīt telefonu. Es to ieraugu atkārtoti, izmantoju gan humoru, gan jautājuma elementu, pajautājot: “Ko tad tik sparīgi Ieva cenšas ar pirkstu izbakstīt galdā?”, tad nopietni atgādinu Ievai par noteikumiem, par ko esam vienojušies, ka telefonam ar izslēgtu skaņu jāatrodas somā. Tālāk saku: “Ja tu, Ieva, turpmāk izmantosi stundas laikā telefonu, kad tas nav nepieciešams, tad tev nāksies rakstīt paskaidrojumu, kāpēc tu tā rīkojies. Tev ir izvēle telefonu nolikt pavisam un vairāk no somas neņemt vai rakstīt paskaidrojumu pēc tam, kad tu vēlreiz pārkāpsi noteikumu.”
Ieva gan ieliek telefonu somā, bet stunda acīmredzot Ievai likusies par garu, jo pēdējās desmit minūtēs to izņēmusi atkal ārā. To ieraugu, pieeju pie Ievas sola, norādu uz somu un saku, ka paskaidrojumu varēs uzrakstīt, kad stunda būs beigusies.
Pēc tam, kad noskan zvans, uz Ievas galda nolieku balta papīra lapu un aicinu Ievu pārdomāt par to, kas notika, kādus noteikumus viņa pārkāpa, kāds ir viņas skaidrojums un redzējums par notikušo situāciju un kā būtu viņai jārīkojas nākamajā reizē. (Glasera 4K) Piedāvāju Ievai arī iespēju aprunāties ar mani, taču meitene piedāvājumu noraida un steidzas uz stundu.
…
