Klonēšana mūsdienās vairs nav tik ļoti populārs apspriešanas temats, kā tas bija pirms desmit gadiem, kad zinātnieki paziņoja par klonētu aitu, kuru nosauca vārdā Dollija. Pēc šī paziņojuma tika pievērsta uzmanība daudziem ar klonēšanu saistītiem jautājumiem – gan zinātniskas dabas, gan arī ētiskas dabas. Tomēr, manuprāt, viens no vislielākajiem jautājumiem ir – ja jau ir klonēti dzīvnieki, kas notiek ar cilvēku klonēšanu? Vai tas ir pareizi? Vai tas būtu jāatļauj vai jāaizliedz?
Ir daudzi aspekti, kāpēc klonēšana būtu jāatļauj, bet, pieļauju, tikpat daudz arī kāpēc tā būtu jāaizliedz. Domāju, katram pašam ir jāizlemj atbalstīt vai nē klonēšanu, jo tā savā ziņā ir Dieva lomas spēlēšana.
Referātā es apskatīšu klonēšanas veidus, pašu klonēšanas procesu, dažādu valstu, organizāciju un reliģisko kustību nostāju klonēšanas jautājumā un klonēšanas ieguvumus.
Klonēšanas veidi
Literatūras avotos visbiežāk izdala 3 klonēšanas veidus:
Molekulārā klonēšana – tiek radītās DNS (Deoksiribonukleīnskābe) kopijas;
Šūnu klonēšana – tiek kopētas šūnas;
Organismu klonēšana;
Molekulārā klonēšana. Šīs procedūras laikā tiek izolēta kāda noteikta DNS ķēde un tiek veidotas tās kopijas. Parasti izmanto, lai paplašinātu kādu DNS fragmentu, kas satur gēnus, bet var tikt izmantota arī lai paplašinātu jebkuru DNS ķēdi – ne gēnus saturošu vai kādu citu no DNS ķēdes atšķeltu fragmentu. Molekulārā klonēšana daudz tiek izmantota dažādos bioloģiskos eksperimentos un proteīnu ražošanā. …
