Koksni kā materiālu lieto kopš seniem laikiem. Koka konstrukcijas normālos ekspluatācijas apstākļos saglabājas ilgus gadus. Tautas saimniecībā nav tādas nozares, kur neizmantotu koksni. Īpaši plaši koksni lieto celtniecībā. No kokmateriāliem izgatavo ēku nesošās konstrukcijas – kopnes, arkas, sijas, spāres, karkasus un citas konstrukcijas, kā arī norobežojošos elementus – paneļus, starpsienas un citu elementus; būvgaldnieku izstrādājumus – logu un durvju blokus; frēzētās detaļas – grīdas dēļus, grīdas līstes, durvju apmales, veidņus, statnes, paaugstinājumus un citas detaļas.
Pie namdaru darbiem pieder sienu, pārsegumu, starpsienu, spāru, kopņu, siju, pārsegumu vairogu, sastatņu.
Pirmie instrumenti, ko izmantoja koksnes apstrādei, bija cirvis, nazis, kalts un urbis. Dēļus ieguva, saskaldot baļķus garenvirzienā un aptēšot iegūtās daļas ar cirvi. Nedaudz vēlāk sāka lietot rokas zāģus, bet pirmais pagrieziena punkts koksnes apstrādē saistās ar 1322. gadu - ar gatera izmantošanas sākumu.
17. gadsimtā parādījās pirmie mehanizētie kokapstrādes darbagaldi – virpas, vēlāk frēzmašīnas, urbjmašīnas, ēvelmašīnas un citas darba mašīnas. Koksnes mehāniskās apstrādes veidu attīstība bija saistīta ar vispārējo mehānikas progresu un pirmām kārtām ar metalurģijas attīstību: šīs nozares uzņēmumi ražoja metālu kokapstrādes darbgaldiem, izgatavojot zāģus, nažus un citus instrumentus. Vienlaikus pilnīgojās arī darbgaldu piedziņas mehānismi. Pirmo darbgaldu piedziņai izmantojas cilvēka fizisko spēku, pēc tam – ūdens enerģiju un tvaika mašīnas. Vēlāk parādījās elektromotori, un sākumā vienu dzinēju izmantoja vairākus darbgaldu piedziņai. Tikai pēc tam katrai darba mašīnai vai pat atsevišķam tā mehānismam bija savs dzinējs.…
