Latvijā, 90-to gadu sākumā, sāka strauji attīstīties banku sektors. Tas radīja veselīgu konkurenci komercbanku starpā. Sākumā Latvijas komercbankas piedāvāja klientiem ne visai plašu pakalpojumu klāstu - depozītu pieņemšanu, kredītu izsniegšanu, pārvedumus uz ārzemēm un vērtību glabāšanu bankas seifos. Palielinoties konkurencei, parādījās objektīva nepieciešamība bankām paplašināt savu pakalpojumu klāstu. Šie pakalpojumi bija jāorientē uz jaunām klientu prasībām, kuras radās attīstoties sakariem starp Latvijas un ārvalstu uzņēmējiem. Viena no šādām jaunām nepieciešamībām bija dažādu valstu valūtu konvertācija latos un otrādi. Lai varētu sniegt klientiem pakalpojumus, kas saistīti ar valūtu konvertācijām, un līdz ar to pievilināt jaunus klientus, bankām vajadzēja uzsākt valūtas operāciju piedāvāšanu saviem klientiem. Valūtas darījumi ir vistiešākajā veidā saistīti ar valūtas tirgiem. [2]
Sekmīgai tautsaimniecības attīstībai, kā to ir pierādījusi attīstītu Rietumvalstu prakse, ir nepieciešama valūtas, naudas, kapitāla, vērtspapīru un citu tirgu attīstība. Bankas attīstītās valstīs ļoti aktīvi piedalās visos iepriekšminētos tirgos ne vien ar savu pieredzi, sniedzot konsultācijas klientiem, bet arī veicot spekulatīvus darījumus. Zināšanu un pieredzes trūkums šajā jomā ātri var novest pie lieliem zaudējumiem un pat bankas maksātnespējas. Tātad, viens no priekšnoteikumiem, lai varētu aktīvi darboties šajos tirgos, ir augsti kvalificēti darbinieki, kuri ir spējīgi uzņemties lielu atbildību. Lielākajā daļā gadījumu tieši no šiem cilvēkiem ir atkarīgs vai banka iegūs peļņu no valūtas darījumiem, vai nesīs zaudējumus.…