Jānis Zālītis dzimis Nītaurē 1884. gada 12. februārī. Nītaure un Piebalga –sašķeterētas vienā cietā, neatpinamā viņa bērnības pavedienā. Piebalgai Jānis Zālītis pateicīgs par domubiedru – Antona Austriņa, Emīla Dārziņa, Jāņa Sudrabkalna, Kārļa Skalbes draudzību. Un Piebalga ir paglabājusi viņam arī kādu spirdzinošu malku no kādreiz dzīvā tautas atmodas avota. Jāņa Zālīša bērnības māsa, draudzene bija Olga Neimane. Viņu abu skolotājs- Jānis Zalcmanis bija pirmais, kurš ievadīja viņus nošu rakstos un klavieru spēlē. Vecais skolotājs, kurš godpilnu glabāja savu piederību pie Cimzes skolas, ir pratis viņam uzticētajās jaunajās dvēselēs iedegt mūzikas mīlestību. Jānis Zālītis itin īsā laikā izauga par labu palīgu, kas spēj ne vien savu vienaudžu balsis saturēt kopā lūgšanās, bet pat ikdienišķā dievkalpojumā var aizvietot draudzes ērģelnieku baznīcā.
1899. gadā Jānis pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Ar vienīgi vispārējos vilcienos skaidru mērķi – mācīties mūziku – viens svešajā pilsētā ir ieradies pusaugu zēns. Jumta virs galvas viņam tika sameklēts; tā bija šaura īrējama jumtistabiņa Rīgas nomalē, Rēveles ielā, kur pieejamas tāfelklavieres. Arī ēdamais šāds un tāds no mājām līdzi, bet par visu pārējo – jāzina pašam. Palīdzīgu roku Jānim Zālītim sniedza Jānis Kornets. Visā, kas bija dārgs viņam pašam, Kornets dalījās ar savu jauno draugu. Jānim Zālītim kļuva pieejama Korneta plašā bibliotēka, kurā viņš ieguva tālākās nojausmas par mūzikas strāvojumu cīņām. Kornets palīdzēja Jānim Zālītim apgūt vācu valodu, bez kuras kaut cik nopietnāka muzikālā izglītība Latvijā nebija iegūstama. …
