„…Konflikta ignorēšana tiek pausta centienos iznākt no konfliktsituācijas, pat neatrisinot to. Konflikta ignorēšanas veidi no konflikta ir klusēšana, demonstratīva noraidīšana, aizskartā aiziešana, dusmas, depresija, pāridarītāja ignorēšana, dzēlīgs aizrādījums viņa vārdā viņam aiz muguras, pāreja tīri uz „darba attiecībām”, pilna atteikšanās no attiecībām.
Pastāv konfliktsituācijas, kurās dotā stratēģija ir attaisnota. Kad mēs saprotam, ka mūsu pūles, kas tiek patērētas uz konflikta atrisināšanu, nav salīdzināmas ar laimestu, bet attiecības ar oponentu nākotnē nav nozīmīgas, tad mēs izvēlamies konflikta ignorēšanu…”1.
Var secināt, ka konflikta ignorēšana pēc būtības ir izvairīšanās no konflikta jeb tieksme iznākt no konfliktsituācijas, pie tam nepaterējot daudz laika un resursu.
Ir jāsecina arī tas, ka pastāv vairāki uzvedības veidi, kas konflikta pastāvēšanas gadījumā liecina par to, ka tas tiek ignorēts. Piemēram, aizskartā aiziešana, atturēšanās no partnera utt. Tomēr ir gadījumi, kad konflikta ignorēšana ir attaisnota, proti, kad konflikta rezultāts ir svarīgāks, nekā centieni un pūles to atrisināt, kā arī tad, kad tālākai attiecību uzturēšanai ar oponentu nav nekādas nozīmes.
Piemēram, gadījumā, kad sabiedriskajā transportā mums „uzbrūk” kāds saniknots pasažieris, mēs parasti dodam priekšroku viņu ignorēt, piemēram, neatbildot uz viņa „izaicinošiem” jautājumiem. Šāda uzvedības stratēģija ļauj mums līdzīgās situācijās saglabāt savus resursus un iekšējo līdzsvaru.…