Pārejas laikā no Pirmā uz Otro pasaules karu amerikāņu socioloģija mainīja virzienu, kas notika paralēli daudzu prestižo institūciju ģeogrāfiskās atrašanās vietas maiņai. Pirms Otrā pasaules kara Čikāgas Universitāte bija Ziemeļamerikas socioloģijas varas centrs. Čikāgas sociologi bija Eiropas mantojuma atvase, no kuriem spilgtākie pārstāvji Makss Vēbers (Max Weber) un Džordžs Zimmels (Georg Simmel), kuri attīstīja mūsdienu urbanizācijas procesu izpēti, izmantojot darba sfēras un dzīves pieredzes pieeju (Faris 1970). Visietekmīgākais darbs socioloģijas jomā šajā laukā, kas kalpoja kā modelis, bija Tomasa un Znanicka (Thomas and Znaniecki) magnum opus- Poļu zemnieks Eiropā un Amerikā. Šis darbs tika publicēts !918. – 1920.g, kas ietver sevī imigranta vēstuļu satura analīzi, ko tiklab var uzskatīt arī par autobiogrāfisku materiālu. Vēl viens piemērs šim socioloģijai tik svarīgam laika posmam starp diviem pasaules kariem ir Toršteina B. Veblena (Thorstein B. Veblen) (1857-1929) darbs ‘Inženieri un cenu sistēma’ (1921), kurā viņš jau iepriekš paredz daudzas no mūsdienu debatēm, kas attiecas uz veiksmīgo izraudzīšanu un viņu virzību uz priekšu savu nopelnu dēļ;, kā arī viņš runā par ‘jaunizveidojušāmies vidusšķirām’.
NO ČIKĀGAS LĪDZ HARVARDAI
Pēc 1945. gada šī bagātā un savdabīgā tradīcija kļūst tikpat kā neredzama. Ģeogrāfiskā hegemonija novirzījās uz austrumiem- uz Harvardu un Kolumbiju, un galvenās vadošās figūras, sākot ar šo brīdi, ir Talkots Parsons (Talcott Parsons) un Pauls Lazarsfelds (Paul Lazarfeld) (1901-1976). Tas patiešām nozīmē dubultu pārrāvumu: vispirms jau no ģeniālām amerikāņu izpētes tradīcijām un otrkārt no Eiropas tradīcijas Čikāgas versijas. Pēc Otrā pasaules kara Parsons, kurš bija students Hīdelbergā (Heidelberg), kļuva par vadošo personu, kas interpretēja Eiropas socioloģijas tradīcijas Ziemeļamerikā.…
