Pasakām kā robežu noteikšanas resursam, ir būtiska loma arī tādēļ, ka caur pasakām un nozīmīgo pieaugušo uzvedības modeļa kopumā, bērni attīsta izpratni par morāles vērtībām un veido personīgās morāles dimensijas: līdzjūtību, sociālās normas, dalīšanos ar resursiem, un sadarbību (Killen, De Wall, 2000, 361 – 352). Tāpat morāle raksturo priekšstatus par to kā cilvēkiem ir jāizturas citam pret citu (Killen, De Wall, 2000, 362).
Secīgi, pēc autora uzskatiem, uzskatāmi ir tas, ka bērna konfliktu risināšanas prasmes ir saistītas ar citām bērna attīstības jomām, kā arī tas, ka vienu un to pašu metodi, piemēram, tematisko pasaku lasījumus un to apspriedi var izmantot, lai attīstītu vairākas konfliktsituāciju risināšanas dimensijas, veidojot vecumposmam atbilstīgus konfliktu risināšanas veidus.
Apkopojot autores Gosas (Goss, 2015) kā arī autora Džosefa un citu (Joseph, et. al., n.d.) uzskatus par konfliktsituāciju risināšanu starp vienaudžiem, jāsecina, ka būtiskākā atziņa ir tā, ka pedagogam ir nepieciešams izrunāt visus konfliktus, pozitīvi pastiprināt sociāli pieņemamu uzvedību pret vienaudžiem un darīt to veidā, kas neizjauc bērnu savstarpējo spēli. Bērna konfliktu risināšanas prasmes norisinās mijiedarbībā ar kognitīvo, fizioloģisko un emocionālo attīstību, līdz ar to, pedagogam ir nepieciešams kontrolēt un novērot vidi, kurā bērns spēlējās, kas ir īpaši svarīgi tādēļ, ka bērni visbiežāk konfliktē un ir kopumā agresīvāki rutīnas situācijās un nekontrolētas jeb brīvās spēles apstākļos (Booren, et. al., 2012, 12–13).
Pēc autora uzskatiem, konfliktu risināšanu starp vienaudžiem rotaļu vecumā var definēt gan kā konkrētus paņēmienus, ko pedagogs izmanto komunikācijā ar bērniem konfliktu rašanās brīdī, gan arī kā paņēmienu kopu, kas labvēlīgi ietekmē kopējo psiholoģisko klimatu un bērna personības attīstību.
…