Konfūcisms ir radies 6.gs.p.m.ē. Džo dinastijas valdīšanas laikā. Tā ir filozofiska un izglītojoša mācība. Tā ir galvenā Ķīnas reliģiskā tradīcija. Lai gan kā valsts iestādījums daudzās vietās vairs nepastāv(īpaši “sarkanajā” Ķīnā), tas lielā mērā caurstrāvo ķīniešu reliģisko domāšanu un pasaules uztveri. Konfūcijs ir lielais skolotājs, bet nav dievība.
Svarīgākā Ķīnas reliģija saistīta ar Konfūcija (Kundzi, Kunfudzi) vārdu. Rietumnieki to parasti dēvē par konfūcismu, kas var radīt iespaidu, it kā ķīnieši pielūgtu Konfūciju vai Konfūcijs būtu šīs reliģijas dibinātājs. Patiesībā tā nav: Konfūcijs uzlūkoja sevi par skolotāju, kas mēģina atjaunot senās ķīniešu tradīcijas, kuras viņš skatīja “cilvēcības” vai “patiesā cilvēka” ideāla gaismā.
Ko īsti nozīmē Konfūcija tradīcija Ķīnā, ir grūti pateikt vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, jānoskaidro, kādas ir Konfūcija (551-479. pr. Kr.) attiecības ar to, kas ķīniešu filozofijā bijis pirms viņa. Viņa labākais avots ir krājums Luņjui (Pārrunas un spriedumi ), ko sarakstījuši viņa mācekļi. Pārrunās un spriedumos viņš attēlots savu mācekļu vidū un viņš runā par dažādām morāles, sabiedriskiem un politiskiem jautājumiem. Īpaša interese tiek pievērsta principam žeņ – cilvēcībai jeb cilvēkmīlestībai – kā svarīgākajam tikumam. Konfūcijs uzskatīja, ka:
cilvēki ir aizmirsuši senās patiesības,
svarīga ir cilvēku izglītība,
būtu jāatgriežas pie dabas likumiem.
Trešā problēma ir Konfūcija mācības divi dažādie formulējumi jeb izpratnes: Mendzi (371 – 289 pr. Kr. ), kas esot it kā bijis Konfūcija mazdēla skolnieks, un Sjuņdzi (298 – 238. pr. Kr. ) uzskati. Līdz ar to parādās divas stipri atšķirīgas cilvēka izpratnes: ideālistiskā (cilvēks ir labs) un naturālistiskā (cilvēks ir ļauns). Ceturtkārt, jāzina, kādas bija Konfūcija tradīcijas ar “valsts” konfūcismu. Pats Konfūcijs ar laiku tika uzskatīts par kādu pārdabisku būtni. No šāda valsts konfūcisma viedokļa, Konfūcijs ir nemaldīgs skolotājs, kurš māca patiesību. Pieckārt, jādomā par Konfūcija mācības attiecībām ar neokonfūcismu...
…
