IEVADAM.
Katrs cilvēks, lai kā arī viņu neapgrūtinātu viņa esošās dzīves apstākļi, tiecas sakārtot savu dzīvi tā, lai pats varētu mierīgi strādāt un baudīt sava darba augļus. Dažādi cilvēki veido dažādas tautas, taču visus viņus vieno neapturama tieksme pēc kārtības. Jau nelielā sabiedrībā veidojas noteikti uzvedības paraugi, paradumi un katrs sabiedrības loceklis sagaida no cita jau šiem paraugiem atbilstošu uzvedību. Pieaugot cilvēku attīstībai, pieaug arī to mijiedarbība ar citiem cilvēkiem, kas ne vienmēr ir tās pašas sabiedrības locekļi. Tādēļ, lai padarītu savu dzīvi drošāku, tie apvienojas aizvien lielākās kopās (ir cits jautājums, vai tas notiek miermīlīgi vai nē), līdz kamēr vairs atsevišķi paradumi vairs nespēj koordinēt visu šo kopu, nonāk pie valsts, kurai tad arī katrs vienādā mērā nodod daļu savas brīvības. Savukārt valsts, balstīdamies uz tai doto uzticību zināmu paražu daļu, kas vairāk vai mazāk kopīga visiem to veidojošiem cilvēkiem, pārstrādā visiem vienādi saistošās normās. Tiek izveidota visaptveroša homogēnu normu kārtība , kas garantē sabiedrisko mieru. Katrai valstij ceļā uz ideālo ejams savs ceļš, kas bieži saistīts ar neskaitāmām asins izliešanām, pārvarot un saskaņojot sabiedrības locekļu atšķirīgās intereses, nostiprinot sasniegtos kompromisus tiesību priekšrakstos.
Neskatoties uz neizbēgamām atšķirībām dažādu tautu kultūrā, arvien vairāk valstu nonāk pie demokrātiskā pārvaldes modeļa. Jāatzīst, tam ir savi trūkumi. Demokrātija nozīmē tautas varu, vairākuma varu. Bet vai vairākuma gribu var nostatīt pāri sabiedrību veidojošā indivīda gribai? [Demokrātisku valsti veido sabiedrība, kuras locekļi ir vienādā mērā deleģējuši daļu savu tiesību un līdz ar to savā starpā ir tiesiski vienlīdzīgi.]
Šis ir jautājums, kas licis daudzām valstīm atzīt tāda mehānisma izveidošanas nepieciešamību, kas neļautu sabiedrības vairākumam caur tā veidoto likumdevēja un izpildvaru aizskart tos tiesību principus, kas likti pašas sabiedrības veidotās valsts pamatos. Minētajā uzskaitījumā trūkst trešā, tiesu vara, jo tiesu var nav tā, caur kuras darbību kāds var izteikt savu gribu. Tiesa demokrātiskā valstī stāv (cik tas ir iespējams) ārpus politikas un seko tam, lai radušies strīdi tiktu taisnīgi atrisināti, tādējādi novēršot patvaļu un haosu valstī.
Šā darba ietvaros pievērsīšos ASV iedibinātai tiesu konstitucionālās uzraudzības praksei, kas kļuvusi par paraugu citām valstīm, veidojot šādu likumdevēja un izpildu varas kontroles mehānismus.
LIETA, KAS IEDIBINĀJA KONSTITUCIONĀLĀS UZRAUDZĪBAS PRAKSI.
Pirmais šāds precedents, kad tiesa uzdrīkstējās iejaukties likumdevēja un izpildvaras darbā notika ASV 1803.gadā, kad vairāki jaunieceltie Kolumbijas apgabala tiesneši [justice of the peace], kuru vidū bija arī tiesnesis Marburijs [Marbury] cēla prasību tiesā, lai tiesa izdod rīkojumu valsts sekretāram Medisonam [Madison] pabeigt pārtrauktās viņu iecelšanas formalitātes (uzlikt dokumentiem par viņu iecelšanu amatā valsts zīmogu). Šo tiesnešu iecelšana notika prezidenta pilnvaru beigu posmā un, jāatzīst, bija sasteigta. Tam par iemeslu min “vecā” prezidenta vēlmi nozīmēt augstos valsts amatos saviem uzskatiem tuvus cilvēkus, lai tie, beidzoties viņa prezidenta pilnvaru laikam, nodrošinātu viņu pārstāvēto politisko aprindu īpatsvaru. Saskaņā ar ASV konstitūciju valsts prezidentam ir dotas šādas pilnvaras un tas ir tiesīgs iecelt noteiktas augstas amatpersonas.
…
