Daudzu tautu valstis ir veidojušās senajos laikos vai viduslaikos, kad visas tautas apdzīvotās zemes apvienoja spēcīgs valdnieks vai spēcīgāka valdoša dzimta. Latvijas valstiskums ir veidojies citādāk. Vispirms nacionālisma kustības ietekmē, kas pārņēma visu Eiropu pēc Lielās franču revolūcijas, latvieši veidoja etnisko nāciju. Nācijā iezīmējās politiskās kustības un organizācijas, kas vēlāk varēja sākt ceļu uz neatkarīgu valsti.
20.gadsimta sākumā nācijas attīstība sasniedza jaunu pakāpi – dažādu partiju un kustību pārstāvji sāka apvienoties organizācijās, lai kopīgi rūpētos par nācijas likteni. Šīs organizācijas spēja vienoties un radīt neatkarīgu Latvijas valsti, kā arī pieņemt tās pamatlikumu Satversmi. Tajā tika noteiktas konstitucionālās tiesības, kas nosaka valsts funkcionēšanas mehānismus un principus.
Kā patstāvīga tiesību nozare konstitucionālās tiesības ir jauna nozare, jo radusies 19. gs. beigās. Par tās pamatlicējiem var uzskatīt B.Spinozu, Ž.Ž.Ruso, Dž.Loku u.c. Vēstures gaitā izveidojušies vairāki valstu konstitūciju rašanās ceļi, taču kopējā tendence ir pakāpeniska demokratizācija, pastāvīgi paplašinot vēlētāju loku.
Konstitucionālo tiesību vēsturiskās attīstībā var saskatīt trīs galvenos posmus:
• valstu formācijas process, kad tika pievērsta uzmanība valsts formulējuma problēmai (iedzīvotājiem, teritorijai, daļēji – arī valsts pārvaldei) 18. - 19.gadsimtā.;
• valsts pārvaldes formācijas process, kad galvenā problēma tika risināta par to, kuram pieder katrs no trim varas simboliem un noteikti katra neatkarības principi (monarha, tiesas un parlamentu strīdi) 19.gs.;
• pilsoņu, sabiedrības un valsts pārvaldes pretrunu posms, kad tika risinātas problēmas, kas saistītas ar indivīda un valsts pretrunām (20.gs.).
Katrai valstij ir tās pamatu pamata likums. Latvijā to sauc par Satversmi
…