Ļoti daudznozīmīga un interesanta ir mākslas valoda, manuprāt tā ir izkoptākais, izteiksmīgākais un iedarbīgākais redzamās valodas paveids. Mākslas valoda nebalstās tikai uz mūžseniem ieradumiem, bet gan arī uz katra atsevišķa cilvēka uztveres īpatnībām. Mākslas valoda vienlaikus var būt gan ļoti personiska un savdabīga, gan visaptveroša.
Šī valoda mums katram atsevišķi un visiem kopā ļauj izteikt to, kas mēs esam un kādi mēs esam. Mākslas valodā to var izdarīt ne tikai pārliecinoši, bet skaisti, jo jau no seniem laikiem cilvēki mākslai un krāsai ir piešķīruši īpašu nozīmi, ietekmi un simboliku.
Tā pati pasaule mums atklājas krāsu daudzveidībā un priekā.
”Bībeles sākumā ir stāstīts, ka sākotnēji zeme bija tukša, tumša visapkārt. Tad Dievs sacīja: ”Lai top gaisma!” Un gaisma tapa. Un Dievs redzēja, ka gaisma ir laba un Dievs atšķīra gaismu no tumsas.”[ 4. ]
Parasti mēs gaismu attēlojam ar baltu, bet tumsu - ar melnu krāsu. Tas gan ir tikai simboliski, jo īstenībā gaišums un baltums nav viens un tas pats.
Krāsai var būt liels pielietojums, jo to izmanto gan sadzīvē, gan mākslā, terapijā, dzejā un daudz kur citur.
Tai var būt dekoratīvs uzdevums (tad krāsa pilda rotājošu funkciju). Cilvēks sevi izsaka ar krāsām, kas dominē mūsu apģērbā un apkārtējā vidē.
Krāsai var būt arī cilvēka labsajūtas, garastāvokļa, emociju ietekmējošs uzdevums.
…
