Gandrīz katru norisi dabā var attēlot kā periodisku svārstību kustību sistēmu ar individuālām frekvencēm, jo viss kustas un vibrē. Mūsdienu zinātne ir pierādījusi, ka matērija un enerģija patiesībā ir dažādu veidu svārstības. Arī gaisma, krāsa, siltums, magnētisms un elektrība nav nekas cits kā svārstību formas.
Cilvēka organisms uztver svārstības noteiktos diapazonos. Dažādām dzīvām būtnēm tie ir atšķirīgi. Tā, piemēram, zivis lieliski redz infrasarkanos viļņus, bet bites labāk saskata ultravioleto spektru. Cilvēka redze uztver krāsas diapazonā no infrasarkanā līdz ultravioletajam. Krāsas mēs redzam un sajūtam, skaņas dzirdam, bet pārējās vibrācijas ne vienmēr varam sajust, tomēr tās iedarbojas uz mums, uz mūsu emocionālo un garīgo stāvokli. (1, 16lpp)
Gaismai ir ļoti ciešs sakars ar krāsu, ja gaismu ar prizmu sadala dažāda garuma viļņos, tad iegūst septiņas varavīksnes krāsas. Taču krāsa nav saistīta tikai ar gaismas viļņa garumu. Tas kādu krāsu mēs redzam ir atkarīgs arī no tā kādas gaismas stari nonāk acī. Piemēram, ja vienlaikus acī nonāk zilie un dzeltenie stari, mēs redzam zaļo krāsu. Krāsa mainās arī tad, ja mainās apgaismojums. No tā var secināt, ka priekšmetiem pašiem par sevi nav nekādas krāsas, tiem tikai piemīt spēja atstarot kādas krāsas starus, bet kādas citas krāsas starus absorbēt. Saules gaisma satur visu varavīksnes krāsu starus. Ja priekšmets absorbē visus starus, tad mēs redzam melnu krāsu. Balto krāsu savukārt mēs redzam, ja priekšmets labi atstaro visus gaismas viļņus. Viena un tā pati krāsa izskatās dažādi atkarībā no fona, uz kura tā atrodas, jo krāsas uztvere mainās no tā, kādas krāsas tiek savstarpēji kombinētas.…