SECINĀJUMI
No darbā minētā izriet, ka aizbildnības institūtam ir svarīga sabiedriska nozīme, jo tas aptver ne tikai attiecības starp aizbildni un aizbilstamo, bet arī attiecības starp aizbilstamo un valsti. Šāda institūta esamība norāda uz esošu valsts atbalstu tām personām, kurām tas ir nepieciešams. Līdz ar to, aizbildņa pienākums ir īpaši svarīgs. Taču valstij ir ne tikai jānodrošina noteikta aizbildnības procesa kvalitāte, bet arī jānodrošina, ka aizbildņa pienākums netiks ļaunprātīgi izmantots. Tādējādi ir jāizveido atbilstoša atbildības sistēma, kas atturētu aizbildņus no savu tiesību un pienākumu ļaunprātīgas izmantošanas. Līdz ar to, autore aplūkojot darba gaitā izpētīto informāciju, izdala divas galvenās problēmas, kas skar kriminālatbildību par aizbildnības nosacījumu pārkāpšanu: 1. Paredzot kriminālatbildību aizbildnim, Krimināllikumā ir tikai divi panti, kuros aizbildnis ir izdalīts kā speciālais subjekts; 2. Pastāv problēmas piemērot sodu par aizbildņa izdarītajiem pārkāpumiem, jo ir apgrūtināta pārkāpuma rezultātā nodarīto seku konstatēšana un attiecināšana uz iespējamajiem pārkāpumiem. Aplūkojot pirmo problēmu, autore secina, ka neizdalot aizbildni kā speciālo subjektu, netiek pievērsta atbilstoša uzmanība tiem iespējamo pārkāpumu aspektiem, kuri var tikt izdarīti tikai kļūstot par aizbildni. Tādā veidā apdraudot aizbildnības institūta būtību un apdraudot aizbilstamā intereses. Autores ieskatā Krimināllikuma XVII nodaļas normas, ir attiecināmas arī uz aizbildni. Līdz ar to, neatzīstot aizbildni kā speciālo subjektu, par pārkāpumiem, kas ir minēti šajā nodaļā, tiek sašaurināts aizbildņa iespējamās atbildības loks.…