Kriminālatbildība par spīdzināšanu

Spīdzināšana kā parādība ir pastāvējusi jau no senajiem laikiem. Viduslaikos tā pastāvēja ar mērķi noskaidrot patiesību, tādēļ spīdzināšana bija kā viens no līdzekļiem, lai pratinātu aizdomās turamos, arī lieciniekus, ar mērķi panākt atzīšanos un noteiktu liecību sniegšanu. Tikai 21.gadsimtā Latvijas Republikas Krimināllikumā parādījās speciāla norma, kurā tiek atrunāts aizliegums par spīdzināšanas veikšanu. Ja spīdzināšanas rezultātā tikai nodarīti viegli, vidēji vai smagi miesas bojājumi, tad šo noziedzīgo nodarījumu kvalificē kopā pēc Krimināllikuma 125., 126. vai 130.panta, atkarībā no nodarītā kaitējuma smaguma pakāpes. Krimināllikuma 130.1pants tiek piemērotst tādos gadījumos, ja nav nodarīti viegli, vidēji vai smagi miesas bojājumi. Autore uzskata, ka ir nepieciešams veikt izmaiņas apskatāmā normatīvā akta redakciju, lai novērstu piemērošanas problemātiskumu. Pētāmais temats ir aktuāls, jo šādi noziedzīgi nodarījumi, proti, spīdzināšana, tika veikti iepriekš un ir sastopami arī mūsdienās, kā arī normatīvais akts, kurā ir atrunāts noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmju izklāsts, veicot likuma redakciju, stājās spēkā 2014.gada 29.oktobrī. Normatīvajam aktam, kurā ietilpst spīdzināšanas jēdziens, proti, likuma „Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 241. pants, ir nepieciešams veikt grozījumus, lai tas vairāk atbilstu mūsdienu laikam un to varētu vieglāk piemērot noteiktam noziedzīgajam nodarījumam. Šis temats darba autori ieinteresēja, jo šis temats ir maz pētīts, sakarā ar to, ka norma nesen stājās spēkā. Kā arī tiesu prakses, kas ir saistīti ar Krimināllikuma 130.1pantu vēl nav.

Darbā ir gramatikas kļūdas.