„Sodu juridiskā izpratnē saprot kā kādas tiesību institūcijas pasākumus, ar kuriem tā reaģē uz izdarītu netaisnīgu, prettiesisku rīcību”1. Vainīgajam tiek nodarīt kāds fizisks kaitējums, atsavināta kāda manta vai ierobežota kāda no viņa pamattiesībām, piemēram, brīvība.
Viduslaikos sodu attaisnoja, pamatojoties uz Dieva gribu, vēlāk uz karaļa gribu. Tajā laikā ar sodu saprata ciešanas, kas tiek uzliktas par ļaunu darbību.
Daudzās apgaismības laikmetā uzrakstītajās soda likumu grāmatās par soda mērķi tika uzskatīta atmaksa par kādu pāridarījumu.
Tajā pašā laikā radās mācība par sabiedrisko līgumu (Monteskjē, Ruso). Tai bija milzīga ietekme jaunās krimināltiesību izpratnes veidošanā. 1575.gadā Londonā, 1595.gadā Amsterdamā, bet 1906.gadā Vācijā parādījās pirmie cietumi. Sākotnēji tie tika saukti par pāraudzināšanas namiem. Līdz ar cietumu izveidošanos mainās arī soda teorijas un soda pamatojums. Sods vairs neizrietēja no Dieva gribas. Jaunizveidotajās teorijās soda galvenais uzdevums bija sabiedrības aizsardzība no tās izšķir divus soda veidus: relatīvo sodu un absolūto sodu. „ienaidniekiem. Šī soda uztvere ir arī mūsdienu moderno soda teoriju pamatā. Ar soda atbaidošo raksturu cilvēki jānovērš no vēlmes izdarīt noziegumus, kā arī vainīgie jāaudzina par sabiedrībai nekaitīgiem indivīdiem. Pēc šīm teorijām vainīgās personas netiek sodītas tādēļ, ka izdarīts noziegums, bet lai aizkavētu tā izdarīšanu. …