Kas būs redzējis Krišjāni Baronu viņa mūža pēdējos gados, tam būs atmiņā palicis balts tētiņš sirmiem matiem un bārdu kā mazs, dzīvs saules kamoliņš. Bet vajadzēja tikai atcērēties viņa dzīvi un darbus un baltais tēviņš izauga dižens un cēls, no dainu skapīša izšķīlās cīņu liesmas. Tālā pagātnē Barona dzīves aplūkotājs ierauga dainu vācēja senčus pa siltiem un norām, slīkšņām un purviem iekopjam druvas un dārzus, ceļam ciemus. Kāds no šiem senčiem bijis varens vilku, bebru un ūdru mednieks. Kā no pasakas iznākuši mums tagat liekas šie vilki, kas tolaik bariem klejojuši pa malu malām. Tālu no mums atkāpušies arī bargie klaušu laiki, kas vēl bija pašā niknumā tad, kad piedzima Krišjānis Barons. Un, ja iedomājamies, ka Barons nomira, sasniedzis atoņdesmit astoņu gadu vecumu, kad latvieši visās dzīves nozarēs jau bija sasnieguši ievērojamus panākumus, redzam, ka ar dainu tēvu saistās visai lieli un svarīgi latviešu
tautas tautas attīstības laikmeti.
Ar Krišjāņa Barona vārdu nesaraujami saistīta latviešu tautasdziesmu krāšanas, kārtošanas un pētīšanas vēsture. Viņa mūža darbs – monumentālais tautas dzejas izdevums “Latvju dainas “- ir ne tikai mūsu mutvārdu literatūras lielākais un vērtīgākais piemineklis, bet jo nozīmīgs folkloras zinātniskais publicējums pasaules literatūrā vispār.
Krišjānis Barons dzimis 1835. Gada 31. Oktobrī Kurzemē, struteles muižā, kur viņa tēvs – ilggadējs kalps – tolaik iecelts par vagaru. 1837. Gadā ģimene pārceļas uz Īli, kur jau agrā bērnībā sākās Krišjāņa pirmais patstāvīgais darba cēliens – ganu gaitas. Pēc tēva nāves 1843. Gadā māte ar krišjāni un citiem mazākiem bērniem pāriet dzīvot pie izprecētās meitas Kristīnes uz Dundagas pusmuižu Valpeni.…
