Par loģikas pamatlicēju tiek uzskatīts Aristotelis. Viņš aizsāka loģikas pētījumus. Loģikas pētījumu priekšmets ir formāli pareizi slēdzieni un to kārtulas. Šeit apgalvojumu patiesumam nav nozīmes: loģikā, kas, līdzīgi matemātikai, ir formāla zinātne, nozīme ir tikai slēdzienu pareizībai. Mūsdienas loģika kļuvusi aizvien matemātiskāka, un citu zinātņu vidū tā pamazām kļūst aizvien interdisciplinārāka. Loģika vairs nav tikai viena filosofijas nozare.
Pēdējo simts gadu laikā filosofiju ietekmējusi loģikas atjaunošanās un ātrā attīstība. Var arī teikt, ka loģikas pētījumu nozīme 20. gadsimta 90. gados atkal ir mazinājusies, tomēr 20. gadsimta filosofiju kopumā bez loģikas nav iespējams saprast. Vispirms jāmin Gotlobs Frēge un tad Bertrana Rasela un Alfreda Norta Vaitheda izcilais darbs „Principia Mathematica” („Matemātikas principi”). Šajā darbā tika izvirzīta „loģistiskā tēze”, ka visas matemātiskās patiesības pilnīgi precīzi var atvedināt no loģikas likumiem. Lai arī tas neizdevās, loģikas attīstība strauji paātrinājās un tajā tika gūti ievērojami rezultāti. Tas ir pārsteidzoši, jo Aristoteļa siloģiskās loģikas postulāti šajā jomā bija valdījuši vēl 19. gadsimtā. Aristotelis attīstīja jēdzienu „siloģisms”. Siloģisms nozīmē, ka no divām premisām iespējams veikt secinājumu. Ja premisas ir patiesas, arī secinājums ir patiess (vectēvs ir vecāks par tēvu; tēvs ir vecāks par dēlu; secinājums: vectēvs ir vecāks par dēlu).…