Piedzimstot mums neizbēgami jāiziet cauri vairākām attīstības fāzēm. Tās ir piedzimšana, agrīnā bērnība, skolas laiks un pubertāte, profesijas izvēle un ģimenes dibināšana un ar to saistītās šķiršanās no vecākiem. Pēc tam nāk slimības, vētraina jaunība, vecums, nāve. Lai gan šīs fāzes visiem labi zināmas jau iepriekš, bieži vien pārejas laikā uz nākamo fāzi jāpārdzīvo krīze, jo mums jāatsakās no kaut kā labi zināma, lai varētu iegūt ko jaunu, šobrīd ļoti nepieciešamu. Mums jāpārkāpj robeža, kas līdz šim garantēja mums drošību, bet vienlaikus traucēja arī virzīties tālāk.
Tomēr krīze, kuru mēs bieži vien pārdzīvojam šādos gadījumos, nav neizbēgama. Krīze rodas tad, ja es liedzu sev spert kādu nepieciešamu soli un tādejādi nedzīvoju saskaņā ar pašreizējo realitāti. Krīzes laikā tiek pārbaudīts, kā esmu atkarīgs no vecā, un notiek atbrīvošanās no tā pārliecībā, ka būs aizvien labāk. Tam vienmēr nav jābūt patīkamam, bet noteikti pareizākam.
Krīzes, kas jāpārdzīvo, pārejot no viena dzīves posma uz nākamo, ir tikpat dauzdveidīgas kā pati dzīve. un tomēr mēs varētu norādīt septiņus krīžu pamatveidus:
-attīstības krīzes;
-attiecību krīzes;
-dvēseles krīzes;
-zaudējumu krīzes;
-apziņas krīzes;
-spirituālās krīzes;
-morāli ētiskās krīzes.
Jebkurā brīdī cilvēkam var sākties krīze, jo katrs acumirklis prasa no cilvēka kaut ko jaunu un vienlaikus arī atteikšanos no kaut kā veca. Jebkuras krīzes gadījumā runa ir par attīstību, un , kamēr cilvēks sevi attīsta, mainās arī cilvēka attieksme pret notiekošo, jo pretējā gadījumā arī tā noveco. Ja cilvēks liedz darīt kaut ko vajadzīgu un nepieciešamu attiecīgajā brīdī, sākas dažādasdvēseliskas krīzes, kas atkal ir tikai iekšējo pretrunu atspoguļojums. Galu galā vecajam jāzaudē, lai uzvarētu jaunais, un tādejādi cilvēks pastāvīgi pārdzīvo zaudējuma rūgtumu. Tomēr šis zaudējums tuvina dzīves izpratne.
Grūtības, kas var rasties, patiesībā nav nekādas grūtības, jo grūtuma pakāpi nosaka tikai mana attieksme. Katra situācija ir vienīgi un tikai situācija. Tā nav ne viegla , ne smaga, un pirmās emocijas rodas tikai tad , kad šo situāciju saistu ar savām izjūtām-akceptēšanu vai noraidīšanu. Situācija no tā nemainās, tā paliek tāda, kāda tā bijusi. Krīze rodas gadījumā, ja es nevēlos pieņemt jauno, ja baidos no pārmaiņām, lai gan visa dzīve ir pārmaiņas. Viss plūst, viss mainās. Tomēr vecais cilvēkos rada drošības un aizsargātības sajūtu, ko jaunais gatavojas atņemt.(1;32)
…
