Pašos pirmsākumos cilvēki dzīvoja savās apmetnēs, vēlāk ciemos un apzinājās savas teritorijas robežas, taču viņiem nebija zināms, kas notiek aiz šīm robežām. Nebija izplatīta savstarpējā sazināšanās, jo viss jaunais bija svešs un cilvēki nezināja ko nozīmē sadarbošanās.
Cilvēks aiz savas zinātkāres atklāja jaunas zemes, jaunus kontinentus, jūras un salas. Savstarpējiem sakariem kļuva arvien lielāka nozīme. Tika iepazītas jaunas kultūras, jaunas dabas bagātības, kuras cilvēks nezināja. Tas radīja vēlmi to iegūt arī savā īpašumā un atvest uz savu zemi.
Sākotnēji cilvēks klejoja uz jaunām vietām iedams kājām. Pieradinātie zirgi jau bija ātrāks pārvietošanās veids ar kuriem varēja veikt lielākus ceļa gabalus, taču nedz zirgā, nedz mazā laiviņā, kuras tika vairāk izmantotas pārtikas ieguvei tuvējos ūdeņos, varēja doties tālos ceļos pa jūru. Sāka būvēt kuģus. Ar gadiem to būvēšanas tehnoloģijas uzlabojot un pilnveidojot. Buru kuģus, kurus reizēm virzīja uz priekšu cilvēki ar airiem, nomainīja tvaikoņi un nu pavisam mūsdienīgi ir motorkuģi.
Paralēli jūras transportam ir attīstījies dzelzceļa transports, autotransports, gaisa transports, kā arī cauruļvadi, pa kuriem tiek pārvietotas vielas lielos attālumos, tomēr jūras transports nav zaudējis savu nozīmi un ir liels tautsaimniecības rādītājs.
Ar kuģu palīdzību ir iespējams pārvietot pasažierus no viena kontinenta uz otru vai arī tā paša kontinenta robežās un tas pats ir attiecināms arī uz kravām. Kuģu izmēri ir dažādi. To ietilpība var sasniegt daudzus tūkstošus tonnu, bet tas ir atkarīgs no tā, kādiem mērķiem šis kuģis tiek būvēts. Tā pat ir arī ar pasažieru kuģiem, kuri var uzņemt no dažiem desmitiem līdz vairākiem tūkstošiem cilvēku.…