Kultūras resursu izmantošana uzņēmējdarbībā

Autore uzskata, ka muzeji, kas parāda valsts vēsturi un identitāti būtu tomēr jāpadara cilvēkiem pieejamāki un apmeklējums jāpiedāvā bezmaksas, savukārt pārējos muzejus valstij būtu jānodod privāto tiesību sektoram. Valstij pašai nevajadzētu nodarboties ar šāda veida uzņēmējdarbību, bet gan šos pienākumus deleģēt. Deleģētājs ir valsts pārvaldes iestāde, kura deleģē valsts pārvaldes komepetenci (tāds jauns kompetences formulējums) pilnvarotajai institūcijai. Savukārt pilnvarota institūcija ir privāto tiesību subjekta institūcija vai fiziska persona, kurai deleģēta valsts pārvaldes kompetence.
Valstij saistībā uz muzeju uzturēšanu ir jāveic virkne dažādu funkciju, kas noslogo pašu sistēmu. Šīs funkcijas valsts varētu nodot privātpersonai vai citai publiskai personai. Pārvaldes uzdevuma deleģēšanas kārtību, veidus un ierobežojumus nosaka Valsts pārvaldes iekārtas likums. Arī valsts pārvaldes iekārtas likums stingri definē gadījumus, kad valsts pārvaldes iestādes drīkst darboties privāto tiesību jomā.
Muzeji, kuru apkalpošana tiktu nodota privātajam sektoram varētu ātrāk attīstīties un palielināt apmeklējumu skaitu vairāk iesaistoties komercializētos pasākumos, rīkot dažādas izklaides programmas, tirgoties un apmeklētājus piesaistīt ar mediju starpniecību. Tādejādi muzeji iedalītos divās grupās:
1. Valsts – bez maksas;
2. Privātie jeb valsts, kuru apsaimniekošana un uzturēšana deleģēta privātajam sektoram – ar ieejas maksu un izklaidējošām programmām.
Abi šie muzeju veidi kalpotu kā nacionāli simbols un sniegtu priekšstatu par valsts kultūras īpatnībām gan vietējiem iedzīvotājiem, gan arī tūristiem. Netiktu ierobežota cilvēku griba iegūt pamatzināšanas par Latvijas kultūru, savukārt izklaides mīļiem būtu pieejami dažādi tūrisma objekti/muzeji par samaksa ar izklaidējošām programmām.
…