Operatīvā situācija pirms kaujas
Ziemā, karadarbības laikā, Austrumukrainā padomju un ģermāņu frontes centrā izveidojās ieloks - dziļumā līdz 150 km un platumā līdz 200 km - vērsts uz rietumu pusi („Kurskas izcilnis”). Frontē aprīļa - jūnija laikā iestājās operatīva pauze, kuras laikā puses gatavojās vasaras kampaņai.
Padomju štābos bija liela spriedze, pārsteidzoša operācija dienvidos no pilsētas Orjola bija atcelta tādēļ, ka kļūva zinams, ka vācieši taisās pāriet uzbrukumā. Civilās varas priekšlikums bija, ka būtu labi evakuēt civilos iedzīvotajus taču tas tika atmests, jo padomju militārā vadība baidījas no demoralizācijas karavīru sastāvā: šoreiz ienaidnieks nedrīkstēja iziet cauri. Nervozitāte palielinājas,jo pēc izlūkinformācijas uzbrukumam vajadzētu sākties 10. jūnijā, pēc tam 26. jūnijā, bet tas netika veikts. Protams, izlūkinformācija bija precīza, vienkarši hitleriskā militārā vadība abās reizēs atcēla uzbrukumu, tā saucamo operāciju „Citadele”, gaidot jaunas tehnikas piegādi: tankus „Tiger”, „Pantera”, lidmašinas „Fokke-Vulfs” 110A un citas tehnikas.
Pie Kurskas bija sakoncentrēti labākās tanku un motorizētas divīzijas, lielas cerības tika liktas uz jaunajiem tankiem „Tiger” un „Pantera”. Vācijai uzvara šajā kaujā bija ļoti svarīga gan stratēģiski, gan psiholoģiski, jo karā iestājās lūzuma moments. Pēc zaudējuma kaujā pie Maskavas un Staļingrades fašistiskai valdībai sabruka cerības uz „zibenīgu kauju”. Frontes līnija sāka virzities uz otru pusi, padomju armija pārņema iniciatīvu, tāpēc vācu bruņotiem spēkiem bija vajadzīga skaļa un pārliecinoša uzvara , lai atgūtu vadošu lomu karā pret PSRS.…
