Baltijas jūra vienmēr ir bijusi ļoti svarīgs satiksmes ceļš starp Austrumeiropu un Rietumeiropu. Cīņā par kundzību Baltijas jūrā bieži vien sadūrās to valstu un pilsētu apvienību intereses, kurām šis tirdzniecības ceļš bija nozīmīgs. 14. un 15. gs. Baltijas jūras tirdzniecība un kuģniecība atradās Hanzas savienības pilsētu rokās. Līdz ar Hanzas ekonomiskās un politiskās nozīmes pagrimšanu 16. gs. tā zaudēja arī savu virskundzību Baltijas jūrā.
Cīņu par kundzību Baltijas jūrā uzsāka Dānija, Zviedrija, Polija un Lietuva. Šai cīņā katram sāncensim bija zināmas izredzes uzvarēt. Dānijas rokās atradās Zunda un Belta jūras šaurumi, kas savieno Baltijas jūru ar Ziemeļjūru.Zviedrija ieņēma centrālo stāvokli Baltijas jūrā un kopš 13.gs. nostiprināja savas pozīcijas arī Somijā. Tā Zviedrijas rokās atradās lielākā daļa Baltijas jūras piekrastes.15.gs. Polija un ar to apvienotā Lietuva kļuva par samērā stiprām militārām lielvalstīm. Pēc kariem ar Vācu ordeni, kas beidzās ar Polijas uzvaru, tā ieguva pieeju jūrai caur savas vasaļvalsts Prūsijas hercogistes teritoriju. Katrs no sāncenšiem centās sagrābt jaunus atbalstpunktus politiski novājinātās Livonijas zemju konfederācijas teritorijā. Hegemonija Baltijas jūrā, par kuru cīnījās Zviedrija, Dānija un Polija, katrai no tām bija tikai līdzeklis jaunu teritoriju sagrābšanai un savas ekonomiskās un politiskās kundzības nostiprināšanai plašajos Austrumeiropas tirgos. Tādējādi 16. gs. atjaunojās agresija pret Austrumiem, bet tā tāpat kā 13.gs. atdūrās pret nesalaužamo Krievu centralizētās valsts pretošanās spēku.
Krievu valsts straujā attīstība nopietni satrauca sāncenšus viņu cīņā par kundzību Baltijas jūrā. Viens no priekšnoteikumiem Krievu valsts ekonomiskajam un politiskajam progresam bija ciešu sakaru nodibināšana ar Rietumeiropu. Panākumi preču ražošanā radīja iespēju eksportēt produktu pārpalikumu uz Rietumeiropas zemēm. Rūpniecības attīstībai bija vajadzīgs ārzemju izstrādājumu un tehnisko speciālistu pieplūdums, monētu kalšana balstījās uz regulāru sudraba ievešanu no ārienes, bet tieši sakari ar Rietumiem Krievijai nebija iespējami.To labi saprata cars Ivans IV Bargais, tāpēc viņš bija neatlaidīgs savu centienu sasniegšanā Livonijā – tā mērķis bija atbrīvot Krievijai izeju uz Baltijas jūru un pavērt ceļus satiksmei ar Eiropu. Kaut gan Krievu valstij bija satiksmes ceļš ar Rietumeiropu pa Balto jūru un Ziemeļu Ledus okeānu, tomēr sava tāluma un neizdevīgo klimatisko apstākļu dēļ šis ceļš bija ļoti neērts. Taisnākais ceļš uz Rietumeiropu gāja pa Baltijas jūru, bet izeju uz jūru aizsprostoja Livonijas valstiņas.…
