Secinājumi
Labai sarunu vešanas prasmei sabiedrībā un lietišķajās attiecībās ir vairāki priekšnosacījumi. Pirmkārt, lai persona būtu labs sarunu vedējs, tam ir jābūt attiecīgajām rakstura īpašībām, jo cilvēks, kurš sevī neatradīs nevienu no nosauktajām diezin vai būs spējīgs veiksmīgi vest sarunas. Labam sarunu vedējam ir jābūt patiesam, precīzam, mierīgam, vienmēr labā garastāvoklī, pacietīgam, pieticīgam un lojālam. Tāpat svarīga ir pārliecība par sava viedokļa pareizību, spēja morāli ietekmēt apkārtējos, arī elastīgums uzskatos un domāšanā, kas nekādā gadījumā nedrīkst pārtapt ietekmējamībā.
Bez rakstura īpašībām, svarīgākais, kas nosaka sarunas iznākumu vēl tām nesākoties, ir sarunu vedēja sagatavošanās pakāpe. Sarunu vedējam ir jābūt pilnībā gatavam sarunu procesam, tam ir jāzina, ko tas teiks, kā reaģēs. Vislabākajā gadījumā ir jāparedz pat visneparedzamākās situācijas.
Labam sarunu vedējam ir jāprot klausīties otrā, tomēr arī jāizsaka savs viedoklis. Sarunu vedējam ir jāizmanto otram saprotami vārdi, tajā pašā laikā valoda nedrīkst būt primitīva, jāizvairās no liekvārdības un žargonvārdiem, jābūt politiski korektam, jārunā ar entuziasmu un aizrautību, jāprot pajokot, jo tikai tā var aizraut apkārējos ar savu runu. Labs sarunu vedējs sarunas laikā izmanto žestus, tomēr arī ar to nedrīkst pārspīlēt. Tas saglabā acu kontaktu ar otru personu, bet nelūkojas otra acīs nepārtraukti, jo tas var otru nobiedēt. Tāpat sarunu vedējs zina katras kultūras, tautas tabu tēmas un nerunā par tā šīs kultūras pārstāvju klātbūtnē. Visbeidzot tas zina kā pieklājīgi pārtraukt sarunu, neaizvainojot pretējo pusi.
Uzskatu, ka sarunu vešanas prasme sabiedrībā un lietišķajās attiecībās atšķiras ļoti minimāli. Abos gadījumos ir jāievēro visi iepriekš minētie nosacījumi. Galvenā atšķirība ir tā, ka lietišķajās attiecībās nav pieļaujamas nekādas atkāpes, kamēr, uzstājoties sabiedrībā, sarunu vedēja uzvedība un stils var būt nepiespiestāks un brīvāks, ko nekādā gadījumā nedrīkst atļauties lietišķajās attiecībās.
…
