Ievads
Notiek patstāvīgas diskusijas par šiem diviem jēdzieniem un to praktisko pielietoju sadzīvē. Visa šīs salīdzināšana ir tīri subjektīva un vairāk pārvēršas par izdevīgs un neizdevīgs. Šie divi jēdzieni nepieciešami, lai viens otru izceltu un paspilgtinātu, bet reālās izpausmēs to nevar novērot.
Ļaunais (nāve, iznīcība, kari) ir nepieciešams un zaudē savu jēgu iegūstot neitrālu novietojumu. Un tādā pašā veidā labais zaudē savu jēgu, jo līdz ar ļaunā jēgas zaudēšanu pazūd arī labā jēga. Mūžīgais jautājums - vai ļaunais ir labā pretstats vai tā neesamība - nezaudē savu aktualitāti. Kaut gan es šeit gribētu vilkt paralēles ar gaismu un tumsu - tumsa ir gaismas neesamība, nevis cita matērijas forma.
Un, protams, pastāv arī trešais, mazāk lietotais apzīmējums- vidējais, kas aprobežojas ar vienkāršu ikdienas pelēcību, kad nekas nešķiet labi, bet tomēr var dzīvot ar to, kā ir. Jo nav jau arī nemaz tik slikti.
Labais
Labo no ļaunā strikti sāka atdalīt līdz ar Bībeli. Tur rakstītais vairāk tiek pielīdzināts kādiem ideāliem, simboliem, kuri mūsu uzrunā un liek domāt par to- jā, tas ir slikts un man nevajadzētu nekad mūžā tā darīt. Cilvēkam tiek parādītas ļaunuma sekas, līdz ar to tas ievieš apslēptas bailes un mūsu rīcības plānā tiek stingri ierakstīts-kas ir labs, kas slikts. Tā ir izveidojušās šīs noteiktās ētikas normas, kuras mēs visi redzam vienādi.
Labais ir ļaunā pretstats. Tomēr bez ļaunā nevarētu pastāvēt arī labais, jo tad mēs nemaz nezinātu, kas ir labs. Uz pasaules pastāvētu vienveidība. Cilvēki pasaulē ievieš ar vien vairāk kategoriju, pēc kurām dala noteiktas lietas, notikumus, pat dabas parādības. Viss tiek novietots attiecīgajā plauktā pēc tā nozīmes. Acīmredzot šīs kategorijas mums ir tikai tāpēc, ka esam ievainojami. Un tāpēc mums ir ļaunais, kuram esam piešķīruši nozīmi : slikts/ļauns. Abi šie jēdzieni labais un ļaunais no vienas puses ir relatīvi, bet tik un tā mēs izbaudām labā un sliktā iedarbību.
…