Ar jauno ražošanas bāzi filmu uzņemšana palielinājās līdz 5-8 filmām gadā. Tas savukārt prasīja kvalificētus radošos un tehniskos darbiniekus un mākslinieciski, idejiski un profesionāli augstvērtīgus scenārijus.
Labu scenāriju trūkums iezīmējās jau 50o g. beigās (sāka uzņemt filmu „Ilze”), kas vēl vairāk saasinājās 60o g. sākumā.1
1964. gadā žurnālā „Māksla” M. Augstkalna raksturoja toreizējo scenāriju deficītu: „(..) vēl pirms gada Rīgas kinostudijas mākslas filmu cehs balansēja uz kritiskas robežas – scenāriju bads bija tik milzīgs, ka, lai galīgi neapstādinātu darbu, nācās lielā steigā nopirkt Maskavas Centrālās televīzijas studijas pasūtījuma darbu „Cielaviņas armija”. Tomēr studijas kolektīvs saprata, ka ar šādiem nejaušiem atradumiem vien ilgi dzīvot nevar.”2
1962. gadā izveidoja scenāriju redakcijas kolēģiju (pirmais vadītājs – Arvīds Grigulis), kuras mērķis bija studijas nodrošināšana ar kvalitatīviem scenārijiem un sadarbības izvēršana ar Latvijas u.c. valstu rakstniekiem.
60ajos g. kinostudijā ienāca jauna kinematogrāfistu paaudze – Vissavienības Valsts Kinematogrāfijas institūta absolventi (režisors Gunārs Piesis, operatori Miks Zvirbulis, Gvido Skulte, Rihards Piks, Mārtiņš Kleins, mākslinieki Gunārs Balodis, Uldis Pauzers), kuri tiecās filmās atainot dzīves patiesīgumu, izmantojot dokumentālā kino paņēmienus: iziešanu ārpus paviljona dekorācijām, darbu ar rokas kameru. Darbu kinostudijā turpināja arī iepriekšējās paaudzes režisori (Pāvels Armands, Leonīds Leimanis, Varis Krūmiņš, Ada Neretniece, Rolands Kalniņš). Tomēr kāda režisora aiziešana aizsaulē, kāda cita aiziešana uz kinodokumentālistiku un vēl kāda pārāk ilgā un rūpīgā gatavošanās kārtējai filmai radīja situāciju, ka atlikušie režisori fiziski nespēja nodrošināt ražošanu. …
