Ētikas vārdnīcā rakstīts:
„Laime – morālās apziņas jēdziens, kas apzīmē tādu cilvēka stāvokli, kas atbilst viņa vislielākajai iekšējai apmierinātībai ar savas esamības apstākļiem, dzīves pilnīgumam un jēgai, savas cilvēka misijas pildīšanai.”
Teorētiski...
Reliģijas un ticības sludinātāji laimes sasniegšanu atvirzīja uz aizkapa dzīvi. Pasaules lielākās reliģijas vedina uz domām, ka patiesas ilgstošas laimes avots ir garīgās nevis materiālās vērtības.
→ Budisms
Tas māca, ka „vēlēšanās” un „alkas” pēc kaut kā rada ciešanas nevis laimes sajūtu. Tikai pārvarot alkas tiek sasniegta īsta laime – apmierinājums, prieks un svētlaime. Tieši nirvāna ir stāvoklis, kad cilvēks ir atbrīvojies no alkām.
„No visiem ieguvumiem laba veselība ir vislielākais.
No visām bagātībām apmierinājums ir vislielākais.
No visiem tuviniekiem tas, kurš ir uzticams, ir vislielākais.
Brīvība (nirvāna) ir vislielākā laime.
Dhammapāda 203:5”
→ Hinduisms
„Dzīšanās pēc bagātības nevar atnest laimi.
Mahabharata Shanti Parva 177”
→ Džainisms
„Pat tad, ja visas pasaules bagātība tiktu dāsni dāvāta cilvēkam, viņš tomēr nebūtu laimīgs: apmierinājumu sasniegt ir grūti.
Uttaradhyana Sutra 8.16”
→ Jūdaisms un kristietība
„Kas mīl naudu, tam nekad nepietiek naudas, un, kam prieks par bagātību, tam nekad nepietiek ar ienākumiem; taču arī tas ir niecība.
Bībele, Salamans Mācītājs 5:9”…
