Senos, senos laikos šajā vārdā sauca pašas debesis – teica: “Nav saulīte dievā gaiša...” – un mūsu kaimiņi igauņi un somi vēl mūsu dienās sauc debesis par “teavas” un “taivas”, bet līvi – “tovas”. Mēs tagad jo bieži daudzinām Dieva vārdu, bet ne vienmēr zinām, cik dažādus tēlus tas sevī ietver, jo tautasdziesmu Dievs ir citāds nekā pasaku un teiku Dievs, un pavisam citāds ir kristīgās ticības Dievs, ko pielūdz baznīcā. Teiku Dievs ir liels blēdis un viltnieks; viņš gatavs uz visādiem stiķiem, lai apmuļķotu neaptēsto un neapķērīgo Velnu. Šis Dievs gan nereti lieto no mūsu viedokļa neatļautus paņēmienus, taču mērķis viņam ir cēls – atdot cilvēkiem Velna noslēpto uguni un mājlopus. Teiku Dievs, Velnam pa vidu maisoties, vaiga sviedros pūlējies, pasauli iekārtodams. Šajā darbā viņam daudz palīdzējuši arī putni un zvēri. Pasaku Dievs gan neblēdas. Veca vīriņa izskata viņš staigā pa pasauli, raudzīdamies, kā cilvēki dzīvo. Labos, tikušos viņš atalgo, bet ļaunos un netikušos soda. Taču ar pasaku un teiku Dievu ur tikpat kā ar pašu pasaku – klausies ar pavērtu muti, bet sirds dziļumos zini, ka dzīvē tā nemaz nenotiek. Citāda attieksme senčiem bijusi pret Dievu, ko daudzina tautasdziesmās un ar ko saistīti ticējumi un ieražas. Tautasdziesmās Dievs ir cieši jo cieši iesaistīts cilvēka dzīvē, darbojas tajā līdzi kā īstens tēvs. Viņš ir gan padomdevējs, gan palīgs, gan drošinātājs un spēka devējs grūtā brīdī. Māra bijusi galvenokārt meitu un siviešu aizstāve, bet Dievs vairāk līdzinās puišiem un vīriem. LatviešuDievs palīdz vienīgi tam, kurš pats ko dara, strādā, nevis sliņķiem vai dzērājiem.
Latviešu Dievs nav malā stāvētājs, viņš allaž ir cilvēku vidū, kā labs saimnieks iet visiem pa priekšu un rāda darbos paraugu. Dievs neapmierinās ar to, ka reiz radījis pasauli. Pasaule ne tikai jārada, tā arī jāuztr kārtībā, - ja neko nedarīs, pasaule ieaugs nezālēs.
Taču vienam šis darbs ir par grūtu, tālab jāliek spēki kopā – cilvēks palīdz Dievam viņa skaisto pasauli skaistāku darināt, bet Dievs cilvēkam dod veiksmi, šķirmi darbā, dod savu pajumti, zem kuras drošāk justies.
Neredzams, tomēr visur klātesoš ir tautasdziesmu Dievs. Senajiem latviešiem bija savas īpašas svētās vietas – kalni, birzis, avoti, akmeņi, kurās viņi savas dievības – Dievu, Nāru, Laimu un citas godāja. Daba bija tā lielā svētnīca, kurā cilvēk runāja ar Dievu, un pāri viņam bija debesis, uz kurām aci augšup pacelt.…
