Domājams, ka diskusijas par latviešu karavīru dalību gan PSRS Sarkanajā armijā, gan Vācijas SS leģionā nekad nerimsies. 1939. gada 23. augustā PSRS un Vācija noslēdza Molotova - Ribentropa paktu, ar kuru vēlāk tika likvidēta Latvijas Republikas valstiskā neatkarība un Otrā pasaules kara gados to pārmaiņus okupēja gan PSRS, gan Vācija, un šī pakta dēļ latviešu karavīriem bija jākaro par svešu valstu interesēm. Okupācijas režīmi pieļāva daudzkārtējus starptautisko tiesību normu un cilvēktiesību pārkāpumus un pat kara noziegumus pret Latvijas tautu. Abas okupācijas varas pārkāpa 1907.gada IV Hāgas konvenciju par sauszemes kara likumiem un paražām, kas aizliedz valsts iedzīvotāju mobilizāciju okupētājvalsts armijā vai iesaistīšanu pusmilitāros darbos (konvencijas 52.pants).1 Tas, ka Latvija oficiāli nebija karojoša valsts attiecībā pret Vāciju un nebija Vācijas ienaidniece, sarežģīja Latvijas attieksmes noteikšanu pret Vāciju un līdzīgi - arī pret PSRS. Latvija kara gados atradās sarežģītā starptautiskā (kompromisa nepieciešamība starp antihitleriskās koalīcijas valstīm) un iekšpolitiskā (vairākkārtējas okupācijas varu maiņas) situācijā. Tādēļ Latvijas oficiālajiem pārstāvjiem neizdevās panākt, ka tiktu oficiāli noformēts Latvijas kā dalībvalsts statuss antihitleriskajā koalīcijā. Nenoliedzami, ka kaujas, kuras notika starp abām pusēm, un kurās tika iesaistītas tieši latviešu divīzijas ir viena no lielākajām nelaimē latviešu vēsturē, kad „savējie” cīnījās pret „savējiem”. Viena no zīmīgākajām kaujām ir Kurzemes katls. Hitlers pavēlēja Kurzemi noturēt par katru cenu, bet Staļins domāja tieši pretēji, viņš vēlējās Oktobra svētkus atzīmēt ar uzvaru Kurzemes cietoksnī. Pirmā lielkauja ilga astoņas dienas. Taču sabiedrībā joprojām aktuāls jautājums, vai dalība Vācijas SS leģionā bija brīvprātīga, vai tomēr tā notika piespiedu kārtībā.
Jāatzīmē, ka jau drīz vien pēc Vācijas kapitulācijas, 1946.gadā, antihitleriskās koalīcijas rietumvalstu ASV, Lielbritānijas un Francijas valdības, nepielīdzināja latviešu leģionu, lai arī tā oficiālajā nosaukumā bija apzīmējums SS, citām vācu karaspēka SS vienībām, bet gan piešķīra leģionāriem politisko bēgļu statusu. Šādu nostāju attieksmē pret leģionāriem atkārtoti demonstrēja ASV valdība 1950.gadā, deklarējot, ka Baltijas Waffen SS vienības (Baltijas leģioni) pēc sava mērķa, ideoloģijas, darbības un karavīru kvalifikācijas uzskatāmas par īpašām, no vācu SS atšķirīgām vienībām. Tajā pašā laikā, neraugoties uz minētajiem argumentiem, ka leģionāri nav un nevar būt pieskaitāmi pie vācu nacionālsociālistiskās partijas un tās īstenotās politikas atbalstītājiem, aizvien vēl mūsu sabiedrībā, (un ne tikai mūsu, bet arī ārvalstu) nemitīgi skan apgalvojumi, ka latviešu karavīri, ietērpti vācu formas tērpos, pakļauti vācu ģenerāļu pavēlēm.…
