Viens no galvenajiem makroekonomiskajiem rādītājiem, kas parāda valsts ekonomisko izaugsmi un līdz ar to arī iespējamo tautas attīstību ir iekšzemes kopprodukts (IKP). Iekšzemes kopprodukts (GDP – Gross Domestic Product) ir valstī gada laikā ražoto galaproduktu un pakalpojumu tirgus vērtība neatkarīgi no tā, vai ražošanā izmantoti valsts iedzīvotāju vai ārvalstnieku resursi.
Iekšzemes kopproduktu izmanto arī kā starpvalstu ekonomiskā līmeņa salīdzināšanas instrumentu.
Kopprodukta aprēķināšanas metodoloģijas kontekstā jāuzsver, ka, aprēķinot IKP, ņem vērā tikai preču un pakalpojumu galaproduktu.
Gala preces un pakalpojumi ir gada laikā valstī ražotās preces un pakalpojumi, kas domāti galīgam patēriņam. Preces un pakalpojumi, kas pārskata periodā izlietoti citu preču un pakalpojumu ražošanai, sauc par starpproduktu.
Galaprodukts ietver:
patēriņa priekšmetus, gan ilglietošanas (televizori, audio un video atskaņotāji, personīgās automašīnas, u.c.), gan arī tūlītējā lietošanas preces (pārtika, apģērbs, apavi, u.c);
pakalpojumus – izglītības, jurista pakalpojumus, veselības aprūpi
kapitālpreces jeb preces, kas tiek izmantotas kā investīcijas (celtniecības materiāli, iekārtas, tehnoloģijas);
krājumus noliktavās jeb gada laikā saražoto, bet nerealizēto produkciju.
Iekšzemes kopprodukta aprēķinu pamatā ir ekonomisko plūsmu princips.
Tirgus ekonomikas apstākļos tās subjektus var nosacīti iedalīt divās grupās: mājsaimniecībās un uzņēmumos, kas tiekas savā starpā resursu un produktu tirgos mainītās lomās.
Atšķirt galaproduktu no starpprodukta ir vitāli svarīgi, jo, attīstoties sabiedriskajai darba dalīšanai un ražošanas specializācijai, starpprodukta īpatsvars preču un pakalpojumu kopējā izlaidē pieaug. Pareizai IKP aprēķināšanai jāievēro, lai visi gada laikā saražotie labumi tiktu iekļauti aprēķinos tikai vienu reizi, jo lielākajai daļai produktu ir vairākas ražošanas stadijas.…
