Latvijas ekonomiskās domas attīstība

Kā pierādījusi vairāku valstu ilgos gados uzkrātā pieredze, tirgus liberālisma idejas ir populāras tad, kad saimnieciskajā dzīvē ir rosme, uzplaukums. Latvijā tā tas bija no 1920.- 1929.gadam. bet gados, kad bija jāpārvar saimnieciskā krīze, proti, laika posmā no 1930.- 1933.gadam, valstīs kļūst populāra ideja par valsts saimniecības regulēšanu. Šādas idejas un uz tām balstīti likumi radās arī Latvijā jau dažus gadus pirms Kārļa Ulmaņa autoritārajiem pārkārtojumiem. Šie likumi un valdību darbība pilnīgi atbilda tā laika apstākļiem, jo šāda rīcība bija nepieciešama krīzes pārvarēšanai.
20.un 30.gados, atšķirībā no mūsdienām, saimnieciskie notikumi Latvijā attīstījās vienā fāzē.
Ņemot vērā valsts uzplaukumu 30.gadu 2.pusē, vismaz pamatos šī politika būtu vērtējama pozitīvi.
Vēsturiskā pieredze būtu bijusi viengabalaināka tad, ja tā laika saimniecisko politiku, kāda tā bija, būtu realizējusi vai nu Saeima vai visas tautas vēlēts prezidents.
Ekonomiskā dzīve, tajā skaitā rūpniecības attīstība un rūpniecības strādnieku vēsturiskā problemātika visās trijās Latvijas teritorijās- Vidzemē, Kurzemē un Latgalē- bija ļoti atšķirīga, jo sevišķi Latgalē. Latviešu apdzīvoto teritoriju ekonomiskās attīstības līmeņu atšķirības pamatā bija to dažādais vēsturiskā gājuma ceļš.
Latvijā strauji izvērsās vagonbūve, mašīnu, instrumentu, elektrotehnikas ražošana un ķīmiskā rūpniecība. Attīstījās kokapstrāde. Arvien skaļāk sevi pieteica militārā rūpniecība. Savukārt lauksaimniecības mašīnu būve un tekstilrūpniecība attīstījās lēnāk.…