1968. gada 26. novembrī pieņemta konvencija par noilguma attiecināšanu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci (Latvija konvencijām ir pievienojusies 1990. gada 4.maijā, Latvijas teritorijā tas ir spēkā no 1992.gada 13.jūlija). 11
„Tikai tad, kad Vācijas valsts struktūru pārņēma ekstrēmisti, atvērās durvis slepkavībām. Holokausts notika pēc Vācijas valsts pavēles. Tāpat kā karu, arī holokaustu nevarēja sākt bez Hitlera. Nekur ārpus vācu okupācijas joslām ebreju iznīcināšana nenotika.’’ 12 20. gados Vācijā divas ideju straumes – antisemītisms un īpatna atriebības ideoloģija – satikās, lai radītu izdevīgus apstākļus ebreju slepkavošanai. Hitlers bija šo divu ieviržu katalizators. Antisemītisms bija izplatīts gandrīz vai visur pasaulē, bet tieši Vācijā Veimāras republikas norieta laikā tas sasniedza Eiropā vēl neredzētu intensitāti. Otra straume – atriebība – par tā saukto „dunča dūrienu” Vācijas mugurā, kas ieperinājās vāciešu dvēselēs kopš 1. pasaules kara beigām, - sajaucās ar antisemītismu. No 1933.-1938. gadam Hitlera valdība pieņēma veselu sēriju likumu, kas ierobežoja ebreju sabiedriskās, politiskās, profesionālās un pilsoniskās tiesības Vācijā. 1935. gadā pieņēma tā dēvētos Nirnbergas likumus. Ar šo likumu palīdzību ebrejiem atņēma pilsonību, tas nozīmēja to, ka valsts likumi vairāk neaizstāvēja ebrejus. 1938. gada 9.novembra tā dēvēto izsisto skatlogu nakts (vāc. Kristallnacht) daži vēsturnieki uzskata par sākumu tā sauktajam holokaustam.
Ebreju fiziskās iznīcināšanas 1. fāze tālāk Eiropā sākās ar uzbrukumu Padomju Savienībai. 1941. gada 22. jūnijā stājās spēkā Hitlera slepenā pavēle – bez kavēšanās pilnīgi iznīcināt iekaroto teritoriju ebrejus.
…