Cilvēku sabiedrība savas attīstības vairāku gadu tūkstošu ilgajā periodā ir izdzīvojusi cauri dažādām sabiedriski ekonomiskajām formācijām, kur attiecības starp sabiedrības locekļiem ir bijušas pakļautas ļoti dažādiem sākumā nerakstītiem, vēlāk rakstiski fiksētiem likumiem un normām. Augot sabiedrības locekļu intelektuālajam, prāta potenciālam, nostiprinoties individualitātēm, cilvēki savā vēsturiskajā evolūcijā nonāca pie demokrātiskās valsts pārvaldes formas kā vienas no attīstībai atvērtākajām un progresīvākajām pārvaldēm. Demokrātijas kā tautas varas nostiprināšana valstī nav iedomājama bez konstitūcijas jeb pamatlikuma, kurš fiksē tautas un valsts uzbūves un funkcionēšanas principus un kuram ir augstākā juridiskais spēks.
20.gadsimts Latvijas teritorijā raksturojas kā izteikti dinamisks attiecībā uz valsts varas iekārtu maiņām. Līdz ar to Latvijas iedzīvotājiem noteiktos laika periodos ir bijis jādzīvo pēc dažādiem pamatlikumiem, kuri savā starpā būtiski atšķīrās.
Darbā apskatītai galvenie konstitucionālie akti Latvijā 20. gadsimtā.
Darbs ir sadalīts trīs nodaļās, kur pirmajā nodaļā ir dots konstitūcijas kā tādas definējums un aizsākumi Latvijas teritorijā, par ko ir visai pretrunīgi viedokļi. Otrajā nodaļā ir aplūkotas konstitūcijas, kādas vien ir bijušas izveidotas Latvijas teritorijā 20.gadsimtā. Trešajā nodaļā aplūkota atjaunotā 1922.gadā pieņemtā satversme.
Konstitūcija ( latīņu val. – constitutio – noteikšana, uzbūve, iekārtojums, iedibināšana) ir valsts pamatlikums, kas noteic valsts sabiedrisko un valsts iekārtu, vēlēšanu sistēmu, valsts varas un pārvaldes orgānu organizāciju un darbības principus, pilsoņu galvenās tiesības un pienākumus.1
Juridiski konstitūcijai ir piešķirts augstākais juridiskais spēks, un tā tiek skaidrota, kā tiesisko attiecību pamatu regulēšanas akts starp cilvēku un sabiedrību no vienas puses un valsti no otras puses, kā arī pašas valsts varas organizēšanas un funkcionēšanas svarīgākās puses.2 Konstitūcijas pamatnormu sistēma ir ietverta vienā vai vairākos normatīvos dokumentos – pamatlikumos vai arī neierobežota daudzuma un veida aktos, tiesu precedentos utt.3
”Publiski tiesiskā nozīmē konstitūcija ir valsts satversme,”4 kurai ir materiālā un formālā nozīme. Konstitūcija materiālā nozīmē apzīmē valsts iekārtu, „neatkarīgi no tā, vai tā ir noteikta kādos likumos vai ne.”5 Katrā valstī, kurā pastāv valsts iekārtu noteicošas normas, ir šāda konstitūcija. Formālā nozīmē konstitūcija apzīmē valsts iekārtu noteicošo normu kopumu. Tā ir atsevišķs likumdošanas akts, kuru tā arī sauc par konstitūciju, satversmi, pamatlikumu, respektīvi, kā attiecīgajā valstī pieņemts. Tas ir ”likumu likums,” kuram vienmēr ir dominējošā loma pār visu citu tiesisko aktu normām.…
