Latvijas okupācija un ārpustiesas represijas

Šāda veida reforma noveda pie saimniecību lieliem zaudējumiem. Nākamais solis bija sākt kolektivizāciju, proti veidot kolhozus un sovhozus, pirmais kolhozs tika izveidots Igaunijā.
Latvija uz savas ādas izjūta arī otra totalitārā režīma ietekmi, kad sākumā vācu karaspēku sagaidīja ar ovācijām un ziediem, vēlāk viss izmainījās. Pirmajās dienās pēc vācu karaspēka ienākšanas latviešu tautas lielākā daļa ticēja, ka Vācijas valdība atgriezīs Latvijai zaudēto neatkarību, taču cerībām nebija lemts piepildīties. Tika aizliegts valkāt Latvijas armijas un aizsargu organizācijas formas tērpus, aizliedza arī nacionālo simboliku – sarkanbaltsarkano karogu un valsts himnu. Komisariātiem Latvijā bija pārvaldes funkcijas, savukārt kartības uzturēšanai bija paredzēts SS apsardzes vienības un policijas iestādes. Okupācijas varas iestādes atstāja spēkā padomju varas likumus par nacionalizāciju. SD vienības uzsāka komunistu un padomju darbinieku apcietināšanu un nošaušanu. Šajās represijās piedalījās arī latvieši – „Arāja komandas”. Daži vēlējas atriebties komunistiem par saviem tuviniekiem, citi vēlējas izpatikt „jaunajiem” kungiem, lielākoties tie bija kriminālnoziedznieki un psihiski nenosvērti cilvēki. Īpaši nežēlīgie „Arāja komandas” bija pret ebrejiem. „Sajūsma par vāciešiem neturpinājās ilgi. Iedzīvotāju noskaņojums neticami strauji mainījās, jo atbrīvošanas vietā vācieši atnesa jaunu brutālu okupāciju, kuras represīvā smaile vērsās pret ebrejiem, komunistiem un padomju aktīvistiem. Vācu represijas skāra arī nacionālās pretošanās grupu dalībniekus. Saskaņā ar vēsturnieku jaunākajām aplēsēm nacistu okupācijas laikā tika nogalināts gandrīz 70 000 Latvijas ebreju un aptuveni 20 000 ārzemju ebreju, kas tika ievesti Latvijā no dažādām Eiropas valstīm. Latvijas ebreju kopiena gandrīz pilnīgi bija iznīcināta.”
…