Tādējādi, pa XX gadsimta 50 gadiem Latvijas iedzīvotāji piedzīvoja daudz un dažādas beztiesiskas briesmas. Trīs okupācijas atstāja ļoti dziļu iespiedumu Latvijas valsts vēsturē. Latvieši piedzīvoja, ko nozīmē tikt arestētam un/vai zaudēt dzīvību nacionalitātes, politisko uzskatu vai vienkārši neveiksmīga joka dēļ. Iepazīstoties ar visu šo vēsturisko informāciju, dotā darba autorei palika nesaprotams tikai tas, kāpēc vairākums latviešu holokausta laikos bija „malā stāvētāji”, kas nemēģināja aizstāvēt, paslēpt ebrejus. PSRS pirmās okupācijas laikā latvieši paši piedzīvoja represijas tikai tāpēc, ka viņi bija latvieši, un labi zināja, kas tas ir. Bet, droši vien, vietējie iedzīvotāji jūtās pārāk bezspēcīgi vācu karavīru priekšā vai tikuši pārāk iebiedēti. Katrā ziņā negribētos domāt, ka tā ir bijusi vienkārša latviešiem tik raksturīga vienaldzība pret notiekošo un neuzdrošināšanās rīkoties.
No tiesību viedokļa ļoti daudz kas XX gadsimtā ar Latviju notikušais vērtējams neviennozīmīgi. Ir tie, kas diskutē par LR neatkarības proklamēšanas tiesiskumu un leģitimitāti 1918.gadā, ir tie, kas skumst pēc PSRS laikiem, ir tie, kas atbalsta „vācu” vai „krievu” Latvijas II Pasaules kara veterānus. Vienīgais, par kā ļaunumu laikam neviens nestrīdas, ir holokausts, masveida cilvēku izsūtīšana no valsts un apcietināšana un/vai noslepkavošana „bez suda i sledstvija”, ko praktizēja gan krievu, gan vācu okupanti. Latviešu tauta viennozīmīgi vēl ilgus gadus atcerēsies šo laiku pārestības, kas tai nodarījušas citas tautas. Taču nevar neatzīmēt to, ka arī šo bargo „rūdīšanas” gadu rezultātā latvieši nekļuva par vienotu nāciju, neizveidoja pilsonisku sabiedrību. Vēl joprojām šī tauta ar lielāku varbūtību klusēs par saviem aizvainojumiem un neko nemēģinās darīt lietas labā. Latvijas iedzīvotājus ir ārkārtīgi grūti pamudināt kaut ko darīt, „pacelt”, „pamodināt”. To jo vairāk pasliktina etniskā un „pilsoniskā” (t.i. pilsoņi un nepilsoņi) sašķeltība, kas valda mūsdienu Latvijas sabiedrībā. Ir ārkārtīgi nepatīkami atzīt, ka tik lielas briesmas un traģēdijas, kas norisinājās Latvijā XX gadsimtā, tā arī nespēja vienot un „mobilizēt” šeit dzīvojošus cilvēkus, „iesēt” viņos cīņas un saliedētības garu.
…
