Latvijas pilsonības iegūšana – pozitīvais un negatīvais

Pilsonība ir viena no ciešākajām saiknēm starp indivīdu un valsti. Pilsonība ir arī kā atslēga pilnvērtīgai politiskai līdzdalībai.
Pilsonības likums nosaka procedūru, kādā veidā visi Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji var kļūt par pilsoņiem, kā arī kritērijus, kas jāievēro pilsonības iegūšanas pretendentiem, lai viņi varētu pilnvērtīgi piedalīties valsts un pašvaldības sabiedriskajā dzīvē.
Likums paredz, ka pilsonības iegūšana notiek viena gada laikā, bet prakse rāda, ka tā vidēji tiek piešķirta sešu mēnešu laikā. Pilsonības iegūšanai nepieciešams prast latviešu valodu valsts noteiktā līmenī, pierādot to ar noteiktu pārbaudi, zināt Latvijas himnu, Satversmi un pārzināt Latvijas vēsturi un/vai iegūt obligāto izglītību valsts valodā, un/vai ar dokumentu pierādīt, ka persona ir latviešu tautības, un/vai pierādīt, ka personai ir bijusi Latvijas pilsonība līdz 1940.gadam vai arī tas ir tāda cilvēka pēcnācējs.
„Pilsonības likums tika pieņemts 1994.gada 21.jūlijā1”. Pilnveidojot pilsonības likumdošanu, Latvija ir ņēmusi vērā rekomendācijas no starptautiskajām organizācijām, kuras ir saistītas ar cilvēktiesību atbalstīšanu (ANO, Eiropas Padome, Eiropas Drošības un sadarbības organizācija). Šīs organizācijas ir apliecinājušas, ka Latvijas pilsonības likumdošana atbilst vispārējām demokrātijas un cilvēktiesību normām. Daži grozījumi attiecīgajā likumā ir tikuši izdarīti, konsultējoties ar ekspertiem no Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas un Eiropas Padomes. Grozījumi, kurus apstiprināja latviešu tauta referendumā 1998. gadā, ļāva šo likumu vēl vairāk liberalizēt.…