Latvijas politiskā sistēma demokrātijas teorijas skatījumā

Modernā demokrātija sākotnēji tika skaidrota kā pārstāvju parlamenta sistēma, kurai pārstāvjus izvēlās brīvās sacensību vēlēšanās, kurās var balsot vairākums vīrieši, kas ir pilsoņi. Vēlāk vēlēšanu tiesības tika paplašinātas. 20. gadsimtā terminu demokrātija sāka lietot ne tikai aprakstot valdīšanas sistēmu, bet arī citas sociālās attiecības. It īpaši amerikāņi uzsver, ka viņiem ir ne tikai demokrātiskas politiskās institūcijas, bet arī demokrātiska sabiedrība. Pēc viņu domām, tā ir sabiedrība, kurā nav pārmantotas šķiru atšķirības un kura tuvojas iespēju vienlīdzībai visiem pilsoņiem. Šajā gadījumā termins demokrātija tiek lietots, lai apzīmētu sociālo vienlīdzību, nevis valdīšanas formu.
Demokrātijai nav viena objektīva un precīza skaidrojuma, taču pastāv divi veidi, kā to apskatīt. To var izprast pētot politisko praksi un publisko pielietojumu, kas radītu iespēju demokrātiju definēt ņemot vērā institūcijas un procesus, taču tajā neietilptu pamatojums skaidri izšķiramam intelektuālajam treniņam. Otrs veids ir raksturot demokrātiskos ideālus un apsvērt to praktisko nozīmi.1
Vairākums politisko teorētiķu demokrātiju ir definējuši tieši ņemot vērā institucionālus un procesuālus gadījumus režīmā, kurā parlamentāra valdība tiek ievēlēta brīvās sacensību vēlēšanās ar plašām vēlētāju balsstiesībām. Latvijā pastāv parlamentārā valdīšanas sistēma, tādēļ šajā darbā vairāk ir uzsvērta tieši dažādu politisko institūciju darbība un politisko procesu atbilstība teorijām par demokrātisku valsts iekārtu. …