Kad 1991. gada augustā Latvija atguva neatkarību, tā pasludināja, ka augstāka par visiem likumiem, kas spēkā šajā valstī, atkal ir vecā konstitūcija -1922. gada Satversme. Satversmes spēks visā pilnībā tika atjaunots 1993. gadā. 1998. gada 15. oktobrī 6.Saeima papildināja Satversmi ar jaunu nodaļu "Cilvēka pamattiesības".
Latvijas valsts pamatlicēji bija stingri parlamentārās valdīšanas formas piekritēji. Valsts varas institūciju struktūra un to savstarpējās attiecības, kuras ir noteiktas Satversmē, visai konsekventi iemieso klasiskos parlamentāras republikas pamatprincipus:
• stiprs parlaments (Saeima) ar lielām pilnvarām;
• valdība, kas ir atbildīga Saeimas priekšā;
• vājš valsts galva - Valsts prezidents, kuru ievēl Saeima un kura patstāvīgā darbība ir visai ierobežota.
Parlamentāra valdīšana ir valdīšanas forma, kurā ministru kabinetu (valdību) izveido parlaments un tas ir atbildīgs parlamenta priekšā. Parlamentam ir tiesības izteikt valdībai neuzticību, un šādā gadījumā tai jādemisionē. Republikas, kurās ir parlamentāra valdīšana, valsts galvu -prezidentu - parasti vēlē parlaments un prezidenta pilnvaru loks ir visai ierobežots. Valsts galvas (monarha, prezidenta) rīkojums jāparaksta arī premjerministram vai kādam no ministriem, un tieši šīs personas, - nevis valsts galva - ir atbildīgas par šo rīkojumu. Parlamentāra valdīšana ir lielākajā daļā Eiropas valstu, piemēram, Beļģijā, Igaunijā, Itālijā, Lielbritānijā, Norvēģijā, Spānijā, Vācijā, Zviedrijā.
Satversmes autori lielā mērā iespaidojas no Vācijas Veimāras konstitūcijas (1919.) un Ziemeļvalstu konstitucionālo tiesību normām. …
