Klimata pārmaiņas tāpat kā iedzīvotāju skaita pieaugums, globālā miera un drošības nodrošināšana, ar nabadzību un bēgļiem saistītās problēmas ir kļuvušas par 21. gadsimta izaicinājumiem un neizbēgamu sastāvdaļu starptautisko organizāciju dienaskārtībā.
Amazones lietus mežu, Sibīrijas un Austrālijas ugunsgrēki, globālā sasilšana, kas rezultējās ar ledāju kušanu Grenlandē un Islandē, periodisku Venēcijas applūšanu, ir pievērsusi ne tikai starptautisko aktoru, bet arī sabiedrības uzmanību, pieaugot arī klimata streiku, “zaļo” organizāciju un kustību popularitātei.
2019. gadā Eiropas Komisija (turpmāk tekstā – EK) nāca klajā ar priekšlikumu – Eiropas Zaļo kursu (European Green Deal) – stratēģiju, kas spētu padarīt Eiropu par pasaulē pirmo klimatneitrālo kontinentu līdz 2050. gadam. Eiropas Zaļais kurss jeb klimatam neitrālās politikas stratēģija ietver pasākumu kopumu, risinājumus un uzdevumus, kas jāīsteno un attiecas uz ikvienu Eiropas Savienības (turpmāk tekstā – ES) dalībvalsti, nolūkos garantēt dabiskās vides aizsardzību un saglabāšanu.
Eiropas Zaļais kurss ir jauns un ambiciozs dokuments, kas, balstoties uz ES dalībvalstu dažādību, var radīt apgrūtinājumus plāna apstiprināšanā un realizēšanā. Nereti valstu līderu vīzija politiskajos, ekonomiskajos un citos aktuālajos jautājumos ir savstarpēji atšķirīga, saprotams, ka to var ietekmēt katras valsts nacionālās prioritātes, dzīves kvalitātes līmenis, sociālās problēmas, vēsturiskie notikumi u.c. faktori. ES virzību uz klimatam neitrālas politikas mērķi var ietekmēt arī finansiālie aspekti.…