Secinājumi.
1. Pirmie, kas izvirzīja ideju par brīvu Latviju un to plašāk publiskoja, bija jaunstrāvnieki.
2. Latvijā divdesmitā gadsimta sākumā izveidojās daudz partiju organizāciju, kas nebija legālas, kuras darbojās „pagrīdē”.
3. Jāatzīst, ka tajos laikos un mūsdienās partijās ir kopīga iezīme, ka ir sava veida nodevēji, kas ir pret pastāvošo ideoloģiju, kaut dzīvo tajā pašā valstī un ir par kaislīgi cīnītāji par tās attīstību.
4. Latvijas Republikas proklamēšanas diena bija un ir viens no svarīgākajiem notikumiem latviešu dzīvē. Var tā teikt svarīgākais, jo viņi beidzot ieguva savu valsti, kurā bija pašu politiskā valdība, sava valodu, savas skolas. Nebija vairs nevienu apspiesti un ierobežoti.
5. Viennozīmīgi Latvijai bija svarīgi, lai to atzīst de facto un de iure.
6. Daudzas valstis liedzās atzīt Latviju kā neatkarīgu valsti, jo bija bail gan no Krievijas ietekmes( kā viņa uz to reaģēs), gan no tā, cik ilgi tās noturēsies kā brīvas un neatkarīgas zemes.
7. Satversmes Sapulces izveide bija smags un ilgs process, kurš paņēma vairāk kā desmit gadu.
8. Satversmes Sapulcē locekļu izglītības līmenis daudz neatšķiras ar mūsdienu valdības izglītības līmeni, jo pašreiz daudzi ir bez augtākās izglītības. Varbūt pat divdesmitā gadsimta sākumā, viens otrs pārstāvis bija intelektuāli gudrāks nekā tagad, kas sēž saeimā.
9. Var secināt to, ka satversmes likumi ar laiku kļūst vienkāršāki vai arī bezjēdzīgi, jo sabiedrība tos neievēro, kā tas bija sākumā pirmās republikas sākumā.
…