Latvijas Republikas Satversmē paredzētās cilvēktiesības un to darbības garantijas tiesību aktos

Vēsture vēstī, ka konstitūciju rašanās viens no iemesliem bija tāds, ka cilvēki gribēja nostiprināt savas cilvēktiesības. Protams, sākotnēji (17 – 18.gs) cilvēktiesību izpratne nesasniedza to līmeni, kādu to izvirza mūsdienu sabiedrība.1 Ja tuvāk papēta tā laika konstitūcijas, tad jāsecina, ka šajā laikā cilvēktiesības vairāk bija deklaratīvas, taču laika gaitā cilvēktiesību loma sabiedrībā pastiprinājās un tās ieguva daudz lielāku juridisku spēku.
Vienlaicīgi ar valsts proklamēšanu 1918.gadā arī Latvijā mēģināja dot cilvēktiesībā konstitucionālu pamatu.2 Tās tika atspoguļotas Tautas padomes politiskajā platformā. Kad tika izstrādāta Satversme, tajā bija iecerēts izveidot otru dāļu, kurā būtu iestrādātas pilsoņa pamattiesības un pienākumi, taču šī Satversmes daļa trešajā lasījumā neguva deputātu atbalstu un tā netika pieņemta. Vēlāk vēl bija daži nesekmīgi mēģinājumi izstrādāt cilvēktiesību sadaļu Satversmē, bet tie visi cieta neveiksmi .
Kad 1990.gadā Latvija atguva neatkarību “tika veikti vairāki pasākumi, lai novēstu šo Satversmes nepilnību”.1 Viens no tādiem pasākumiem bija Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1990.gada 4.maijā pieņemtā deklarācija Par Latvijas Republikas (LR) pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos, ar pievienošanos šim dokumentam Latvija pasludināja sev par saistošu 51 dokumentu cilvēktiesību jautājumos. Otrai pasākums bija konstitucionālā likuma Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi pieņemšana 1991.gada 10.decembrī.…