Secinājumi
Autore uzskata, ka šī referāta izstrādes gaitā tika pilnībā izpildīti pirms darba uzsākšanas izvirzītie uzdevumi.
Referāta tēmas izpētes gaitā autore iepazinās ar Orhūsas konvencijas tiesību normām, īpašu uzmanību veltot tām normām, kas dalībvalstīm uzstāda prasības vides informācijas pieejamībai. Konvencijā šiem jautājumiem ir veltīta atsevišķa nodaļa, kas tā arī saucas – „Pieeja vides informācijai”. Tāpat atbilstoši darba sākumā izvirzītajiem uzdevumiem autore apzināja un iepazinās ar tiem Latvijas normatīvajiem aktiem, kuros ir ieviestas Orhūsas konvencijas prasības. Īpaša uzmanība tika pievērsta tām nacionālajām tiesību normām, kas reglamentē vides informācijas pieejamību.
Darba gaitā tika salīdzinātas Orhūsas konvencijas tiesību normas par vides informācijas pieejamību ar atbilstošajām Latvijas likumdošanas tiesību normām, lai noskaidrotu, vai Latvija savos tiesību aktos ir iekļāvusi visas tās prasības, kuras tai par pienākumu uzliek Orhūsas konvencija, kuras dalībvalsts ir arī Latvija.
Svarīgākās Orhūsas konvencijas prasības attiecībā uz vides informācijas pieejamību ir šādas:
1) valstij ir pienākums nodrošināt privātpersonai pieeju vides informācijai, veicināt personas informētību par informācijas pieejamību;
2) valstij vides informācija privātpersonām ir jāsniedz bez maksas, tomēr drīkst pieprasīt samērīgu izmaksu segšanu, kas saistītas ar informācijas meklēšanu, iegūšanu un apstrādi;
3) valstij ir jāsniedz atbilde uz privātpersonas vides informācijas pieprasījumu pēc iespējas īsākā termiņā, kurš nepārsniedz vienu mēnesi, bet sarežģītos gadījumos nepārsniedz divus mēnešus;
4) valsts iestādei, pieņemot lēmumu par atteikšanos sniegt vides informāciju, ir jāizskaidro iesniedzējam lēmuma apstrīdēšanas kārtību, bet valstij jānodrošina lēmuma apstrīdēšanas mehānisma funkcionēšana.
Apkopojot referāta izstrādes gaitā iegūto informāciju un gūtās atzinās, ir jāsecina, ka Latvija pilnīgi ir ieviesuši nacionālajos normatīvajos aktos Orhūsas konvencijas prasības attiecībā uz vides informācijas pieejamību.
…