1941. gada 22. jūnijā Otrā pasaules kara ietvaros sākās karš starp bolševistisko PSRS un nacistisko Vāciju. Jau ar pirmajām dienām kara darbībai tika pakļauta arī Latvijas teritorija. Sarkanarmijas nekārtīgās, neplānveidīgās, paniskai bēgšanai līdzīgās atkāpšanās taktikas rezultātā, vācu spēki strauji virzījās uz priekšu. 1. jūlijā boļševiki atstāja Rīgu, bet 8. jūlijā jau visa mūsu Dzimtene tika atbrīvota no komunistiem un nodibinājās "Trešā reiha" okupācija.
Līdz ar Latvijas teritorijas nonākšanu Vācijas pārvaldes zonā- bez tīri ekonomiskas zemes izmantošanas - nacisti mēģināja savām ideoloģiskām nostādnēm pakļaut arī vietējos iedzīvotājus. Visai precīzi to kādā instrukcijā pilnvarotajiem Baltijā aprakstīja reihsministrs A. Rozenbergs:
"Igaunijai, Latvijai un Lietuvai jākļūst par vācu protektorātu, lai vēlāk šos apgabalus pārvērstu par Lielvācijas sastāvdaļu. Rasiski piemērotos elementus ģermanizēt, kolonizējot ar vācu rases pārstāvjiem, bet nevēlamos elementus iznīcināt. Baltijas jūrai jākļūst par iekšējo vācu jūru Lielvācijas apsardzībā."
Jau ar 20. gs. trīsdesmitajiem gadiem aizsākās Vācijas pretenzijas uz Baltiju. Nacistiskā propaganda daudz rakstīja, ka šīs zemes, kuras tika "atklātas" 12. gs., ir sensena vācu kolonija, kuru Rietumu kultūrai pievērsuši tieši ģermāņi, pie tam liriski tika uzsvērts, ka Baltija pirms tam bijusi kā neapstrādāts granīta bluķis, ko vācieši gadsimtu gaitā izveidojuši par skaistu mākslas darbu.
Kara gados tika izstrādātas vairākas versijas par okupēto teritoriju likteni pēc Vācijas uzvaras. Šo daudzo dokumentu vidū īpašu vietu tomēr ieņem ģenerālplāns "Ost". Jāatzīst gan, ka šī projekta oriģināls nav saglabājies (atrasts) un tā pamatnostādnes ir apkopotas no netiešiem pierādījumiem-atmiņām, piezīmēm u.tml.
ﾊī darba pamatideja bija, kā kompleksi nodibināt kundzību Austrumeiropā. To izstrādāja impērijas galvenā drošības pārvalde SS reihsfīrera H. Himlera vadībā 1941. gada beigās. Plāna ietvaros bija paredzēts, ka apmēram 20 līdz 30 gadu laikā Austrumeiropa būs kolonizēta un ģermanizēta. Pārvācošanai un pilntiesīgai iekļaušanai vāciskajā kultūras apritē bija nolemtas tikai tās personas, kuras būtu uzskatāmas par rasiski pilnvērtīgām, t.i., ar spilgti izteiktām ziemeļu rases iezīmēm un atbilstošu izturēšanos, kā arī prāta spējām. Par laimi, šī plāna realizācija kara laikā netika uzsākta.
Neskatoties uz to, ka nacionālsociālistiskais režīms lielāko Latvijas tautas daļu nesajūsmināja, vācu armija tomēr tika sagaidīta kā atbrīvotāja, galvenokārt t.s. "baigā gada" dēļ, t.i., sakarā ar pārciestajām staļiniskām represijām, nacionalizāciju u.tml. padomju politikas izpausmēm. Vēl liela daļa intelektuāļu cerēja, ka vācieši atbrīvos zemi no krieviem un atjaunos neatkarīgu Latvijas valsti - šajās cerībās gan drīz vien nācās vilties. Bez tam sākās nacionālsociālistisko ideju uzspiešana un arvien vairāk izpausties deklarētā vācietības primārā loma sabiedrībā, kultūrā un valsts pārvaldē. Ieradās cilvēku vidū tāpat nepatiku radīja ielu pārdēvēšana. Brīvības iela bija ieguvusi Ā. Hitlera vārdu, Elizabetes iela pārtapa par V. fon Pletenberga ielu, Merķeļa iela - par 0. Bismarka ielu u.tml.…
