Mēs dzīvojam jaunā, tehnoloģiju pārpilnā laikmetā. Taču tehnoloģiju attīstība ir radījusi arī virkni jaunu problēmu. Daudzas valstis virzās uz brīvību un demokrātiju, jēdziens „vienota Eiropa„ nemaz vairs nešķiet sirreāls, tajā paša laikā citās valstīs plosās kari, pilnā sparā rit etniskie un reliģiju konflikti, kuru rezultātā tūkstošiem cilvēku zaudē dzīvības, gūst sakropļojumus. Lauksaimniecība nekad vēl nav bijusi tik efektīva un ražīga, bet miljoniem cilvēku visā pasaulē mirst bada nāvē. Tiek radītas jaunas efektīvas zāles, taču vienlaikus alkohols, tabaka, narkotikas un AIDS ik gadu noved nāvē miljoniem cilvēku. Materiālā labklājība nekad vēl nav bijusi tik augsta, bet tieši ekonomiski nodrošinātajās valstīs, ar ievērojamu labklājības līmeni, ir visaugstākais pašnāvnieku skaits.
Tāda ir pasaule, kurā mājo izglītība, kuras pamatuzdevums ir celt cilvēku labklājību, veicinot viņu mācīšanos.
Izglītības mērķis paredz noteikta izglītības satura apguvi, noteiktas kvalifikācijas iegūšanu, kas nodrošinātu sekmīgu iekļaušanos sabiedrībā, darbā. Ir svarīgi mērķi precīzi formulēt, lai var pārbaudīt, vai mērķis ir sasniegts [1.,101.lpp.].
Referātā ir aplūkotas divu, sociāli - ekonomiskā un pasaules politiskā ietekmes ziņā, atšķirīgu valstu izglītības sistēmas – Latvijas un Lielbritānijas. Lielbritānija ir valsts ar gadsimtiem ilgām tradīcijām, arī izglītības jomā. Atjaunotās Latvijas valsts pieredze izglītības jomā uz Lielbritānijas fona ir niecīga, taču vai vienmēr peļama. Kas ir kopīgais šajās sistēmas, kas atšķirīgais, ko mēs varētu aizgūt no Lielbritānijas pieredzes un kas mums šķiet nepieņemami.…