Bet bija arī citi varianti, par piemēru var minēt Somiju, kas izvēlējās cīnīties un aizstāvēt savu brīvību, savukārt Latvija, kurai bija sava armija un cīnīties spējīgs karaspēks izvēlējās padoties. Tas notika tāpēc, ka Latvijas valdība ar K.Ulmani priekšgalā naivi ticēja PSRS labajiem nodomiem, kaut gan bez brīdinājuma iebrukums Polijā par to neliecināja. Tieši Latvijas valdības tuvredzība un nevēlēšanās ticēt tam, ko tā redz bija galvenais iemesls tik vieglai Latvijas pakļaušanai. Pat K.Ulmaņa pēdējā runa ir tam apliecinājums, laikā kad Latvijā bez brīdinājuma iebrauca padomju tanki mūsu „vadonis” vēl joprojām ticēja tam, ka viņš paliks savā vietā. Tāda militārā pasivitāte tika skaidrota ar to, ka Latvijai nav resursu, lai cīnītos pašai, bet gaidīt palīdzību no sabiedrotajiem ir bezjēdzīgi, manuprāt, zinot kāds ir Somijas piemērs, šādi vārdi vairāk liecina par Latvijas valdības gļēvumu mēģināt cīnīties. Es esmu pārliecināts, ka uz valdības uzsaukumu cīnīties un nepadoties atsauktos liela daļā Latvijas iedzīvotāju, jo ļoti daudziem bija dārga brīvība, pēc kuras tīkojām jau 700 gadu. Tā vietā izvēle krita par labu cerībai, ka atrodoties lāča ķetnās mēs paliksim dzīvi un neskarti. Kas gan varētu notikt, ja Latvija nenobītos un nolemtu tik viegli nepadoties, izvēloties cīņas scenāriju, varbūt tieši militārā cīņa pret PSRS kalpotu par Baltijas valstu saliedētības un vienotības faktoru, kuras tik ļoti trūka laikā, kad Padomju Savienība uzspieda sadarbības līgumu Baltijas valstīm, varbūt ar lieliem zaudējumiem un smagām cīņām Latvijai izdotos nosargāt dārgāko, kas ir katrai valstij – brīvību, tad arī mums būtu savas leģendas un iemesls lepoties ar savu vectēvu drošsirdību, līdzīgi kā tas ir somiem. Esmu sastapis latviešu tautības cilvēkus, kas atklāti saka, ka tiem ir kauns par mūsu tautas vēsturi, ka tajā nav nevienas slavas un drošsirdības lappuses, zaudēts karš tikai politiskajā ziņā ir zaudējums cilvēku apziņas tas ir slavas mirklis. Varbūt arī mūsdienu Latvijai trūkst tādu slavas mirkļu, tas varētu kardināli mainīt attieksmi pašiem pret sevi. Visi šie „varbūt” ir tikai spekulācijas par to kā būtu ja būtu, tomēr skaidri zinu, ka 1941. un 1949.gada deportācijas, Latvijas virsnieku apšaušana Litenē ir realitāte, kuras varēja arī nebūt.
Noslēgumā atgriežoties par darba nosaukuma par Latvijas un PSRS metaforu, kas abu šo valstu iespējamo cīnu salīdzina, kā cīņu starp Dāvidu un Goliātu, tad uzskatu, ka šis salīdzinājums ir aplams tāpēc, ka Latvijas Dāvids, atšķirībā no īstā vēstures personāža nobijās ne tik mest akmeni, bet pat izvilkt lingu. Latvijas karaspēkam, kurš bija gatavs karadarbībai tā arī nebija dota iespēja sevi apliecināt. Slota ir domāta, lai slaucītu, zāģis, lai zāģētu, bet armija un karaspēks, lai sargātu savu valsti. Manuprāt, Latvijas tauta tādā gadījumā izvēlētos daudz labprātāk karot un mirt cīnoties nekā mirt lopu vagonā ceļā uz Sibīriju. Mana izvēle nav Sibīrija...
Manuprāt, darba sākumā izvirzītos mērķus esmu sasniedzis un mēģinājis skaidrot notikumu gaitu, kā arī piedāvājis savu risinājumu, pieļauju, ka darbā esmu paudis pārāk daudz sava personīgā viedokļa, tomēr šī tēma mani ļoti ieinteresēja un stipri aizrāva, jo esmu daudz par to domājis brīvajā laikā. Tēma ir ļoti plaša un zinot kāda ir mūsdienu sabiedrības attieksme pret K.Ulmani, pretrunīga. Tieši tāpēc tā ir vēl interesantāka turpmākajiem pētījumiem, kurus šīs tēmas sakarā labprāt veiktu.
…
