Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes un to rezonanse pašvaldību realizētajā kultūrpolitikā

Kultūra un valsts politika
Visplašākajā izpratnē kultūra nav atsevišķa dzīves joma, bet ir viss, ko cilvēks sabiedrībā ir radījis un rada, ieskaitot sevi pašu un sabiedrību. Kultūra pastāv un izpaužas ikvienā cilvēka darbības laukā kā noteiktu vērtību apziņa. Tā veido un nosaka nācijas un indivīdu attieksmi pret pasauli, citiem un pašiem pret sevi.
Kultūras misija ir vairot humāno cilvēkā un līdz ar to sabiedrībā, tautā, veidot izpratni par vērtībām un cilvēciskās eksistences jēgu. Katra nācija savā vēsturiskajā pieredzē ir uzkrājusi unikālu kultūras mantojumu, kas veido un balsta tās nacionālo pašapziņu un pašcieņu. Būdama etniski, vēsturiski, reliģiski, politiski utt. nosacīta, kultūra savā būtībā ir vispārcilvēcisku vērtību glabātāja un ģenerētāja - tieši tas padara iespējamu cilvēces vienotību, indivīdu un nāciju saprašanos pāri gadsimtiem, pāri etniskām, reliģiskām, sociālām u.c. atšķirībām.
Kultūra kā tautas vērtībapziņas pamats veic savu vērtības radošo un garīgumu uzturošo funkciju neatkarīgi no valsts vai kādas citas varas diktāta.
Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatprincips ir neiejaukties radošo procesu regulēšanā, vienlaikus nodrošinot labvēlīgus apstākļus un nepieciešamos resursus kultūras procesa norisei, indivīda un tautas pozitīvās radošās iniciatīvas atraisīšanai, kā arī kultūras infrastruktūras funkcionēšanai.
Demokrātija kultūrpolitikā nozīmē valsts atbildību par to, lai katram sabiedrības loceklim būtu garantēta pieeja radītajām vērtībām (kultūras mantojumam), kā arī vērtību radīšanai (jaunradei).
Valsts kultūrpolitikas pamatuzdevums ir nodrošināt Latvijas kultūras procesa nepārtrauktību, nepieļaut pārrāvumus tā attīstībā un sargāt tā nacionālo savdabību.

…